skaists posts. žēl gan, ka par ģimenes cenu tā apjēga atnāca. dārgi tu maksā, un pārmaksā. nu kas tas ir ar jums - tik vienkāršas un pašsaprotamas lietas..pieauguši, gudri cilvēki tak. un tomēr tik ilgi, grūti un smagi apjēdzat ābeces patiesību.
es arī - 100 un 200 un 500% zinu, ka tā jēgpilnā un-kā-tu-vēl-tur-smuki-to-nosauci kopābūšana ir vienīgā jēga un attaisnojums manai eksistencei. nekad neesmu bijusi viena un nekad nevēlos tāda būt, visa mana būtība ir balstīta uz dalīšanu un dalīšanos, par to divkāršo prieku ir runa - vienkāršs prieks vispār nav nekāds prieks. kāpēc Azimova "Paši dievi" ir mans mīļākais romāns - uzmini nu. un lai arī es neizskatu iespēju pārredzmā laika periodā kaut ko tādu uzbūvēt, es tomēr saglabāšu kaut kādu iekšējo status quo, kaut kādu nepatstāvības līmeni, es negribu augt liela, stipra tērauda lēdija, negribu kļūt patstāvīga, negribu iemācīties pati celties no rītiem tā iizii, negribu lai pienāk brīdis, kad vīrietis nemaz tā īsti nav vajadzīgs, seksam varbūt tikai. gan jau kādu dienu, gan jau..bet tikām regulāri no rītiem aizgulēšos - baigā jau nu traģēdija =)