Zili brīnumi.
-Zili brīnumi jau katram ir savādāki,- teica mans draugs, elpodams uz tēju krūzītē.
-Kad aprīlī debesis ir vēsas un tīras, vai tas nav viens zils brīnums? Un zilo vizbuļu jūra zem kokiem pavasaros? Katru gadu tas atkārtojas, bet man ikvienu pavasari šie brīnumi ir pirmoreiz.

Viņa skatiens izklaidīgi glaudīja pļavu aiz loga.
-Gan jau, ka vislielākais zilais brīnums pasaulē,- viņš teica,- ir mīļotā cilvēka acis. Protams, ja šis cilvēks ir dzimis zilacains, khm!- sekoja diezgan prozaiska piezīme.

Tēja bija izdzerta. Novācu krūzītes no galda un gāju uz virtuvi, laikam mazliet par strauju piecēlusies no puszviļus pozas. Ceļā nodevīgi nostājās asais dīvāna stūris.
-Au!
-Nu redzi, būs vēl viens zilais brīnums! Šoreiz Tev,- draugs nosmējās.