Oto
"Oto, foto, moto;
radio-loto,"
pie sevis klusi dungoju.

Nē, varbūt nemaz neiet?
Kāpēc MAN tas būtu jādara?!
Un kas tas vispār par tizlu vādu "Oto"?!
Būtu vismaz Ferdinands, Juzefs vai Kārdigans, tad būtu mazāk nepatīkami.
Nē, nu ir jau pasaulē vēl tizlāki vārdi - Granulārijs un Vladiļens vien ko vērti...

Oto, Oto, Oto...

Ā, lūk arī viņš. Kā "pasūtītājs" teica - maza auguma, nedaudz līkām kājām un nedaudz atļukušām ausīm.

Oto, Oto, Oto...

Nāk prātā Sorokina olo...

Nē! Fuj! Kas tās par domām vispār!

Labi, pie lietas!

Es lēni piegāju viņam klāt: "Sveiks!"

Viņš paskatījās uz mani caur pieri un šaubījās - nākt tuvāk, vai nē.
Nu, jā, es viņa vietā arī nenāktu.

Kad tā, tad tā.
Strauji spēru soli uz viņa pusi, satvēru viņu, iedūru nazi kaklā ap miega artērijas vietu un nogāzu viņu zemē.
Asins lāma lēnām izplūda pa zāli.
Suņi pieklusa un nolīda būdās.
Oto izgrūda sava īsā mūža pēdējo pēdējo "mē".

Sasodītie kaimiņi!
Jau kuro reizi šitā! Lopus turēt grib, bet nokaut tā arī nav iemācījušies.