Krokodila asaras
Ir trīsdesmit minūtes starp diviem mītingiem. Ir ventilators. Jāraksta asarains stāsts. Stress. Gribas notraukt asaru.

Atcerieties anekdoti par noplukušu, netīru, raudošu meitenīti ceļa malā? Bārenīti un dzīves sisto? Lūk - līdzīga situāciju. Ventilēju un raudu.

Tātad, ko lai dara, ja dzīve sit, ja nav naudas aifonam, bet tikai lētam androīdam. Ja visi ir sazvērējušies un nākas braukt ar padsmit gadus vecu mašīnu, bet nevar atļauties jaunu? Nekas neatliek kā slīgt depresijā, ja gadā sanāk tikai viens ceļojums. Pretīgi skumji.

Kā lai risina šīs sasāpējušās first world problēmas? Jūs teiksiet, ka sak paskaties kā āfrikā mazi bērniņi uzpūtušamies vēderiņiem žēlām actiņām prasa maizes kumasiņu; moš aizdomāsies, ka tev viss ir labi un tā. Nē, tas nestrādā - dzīves laimība visa ir relatīva - ja kaimiņam ir džips, tad es nejūtos laimīgs, kamēr man arī tāds nav, pie tam ar iebūvētu ledusskapi. Nekādas pārdomas par dzīves jēgu te neko nemainīs.

Vienīgais risinājums ir nomainīt kaimiņu - jāpārceļās Dienvidsudānu vai Tadžikistānu. Tad es varēšu beidzot notraukt gaužās asaras un kā lepnais kundziņš stūrēt cauri bada nomāktiem kišlakiem savā salīdzinoši lepnajā auto. Man nevajadzēs ledusskapi automobīlī - man pietiks, ka tāds ir manās mājās un es varēšu piedāvāt trīs dienas neēdušiem palīdzības lūdzējiem aukstu aliņu. Ar smaidu uz lūpām.

Bez asarām.