Balto akāciju smarža un pasākuma neoficiālā sponsora gars būtu apreibinājuši katru garāmgājēju, kurš šajā maija vakarā būtu neapdomīgi, it kā pasmejoties par visu pasauli un tās radītāja īpašajām iegribām, spēris savu soli uz skolas No 528 zemes. Liegs novakara vējš nēsāja pa saviem radioviļņiem pirmos ziedptekšņus, jaunības nebēdnīgās čalas, izrauto dienasgrāmatu lapas, testosteronu, estrogēnu, acetonu un vieglprātību. Šīs vēlās plūsmas atnesa arī saldsērīgas skaņas līdz pensionētā pensionāra Zaļkrūma virtuves logam astotajā stāvā – bija skaidrs, ka pēdējā neaizmirstamās sezonas balle ar šalkojošo zīdu, uz grīdas šķindošajiem pokāliem, kā arī no skaļruņiem uzmundrinoši akselerētajiem tango nemierīgas sirds ritmos drīz sasniegs ekvinoksu. „Un apokalipsi”, pie sevis nokrekšķinājās vecais Zaļkrūms, uzsitot ar tējkaroti pa novārītās olas čaumalu. Gar zināšanu pils durvīm lēnām nobrauca mirdzošs zilibalts limuzīns, kas nospīdinājis savus starmešus pie ieejas nolēma, ka vēl nav laiks, un tikpat majestātiski turpināja savu ceļu.

Balles zāles kreisajā stūrī ar plecu atspiedies pret pīlāru stāvēja kapteinis Ralfs Borsiljē, savu laikabiedru un līdzgaitnieku vidū reizēm dēvēts vienkārši par Borzo. Par volejbola komandas kapteini viņš bija kļuvis tikai dažus mēnešus atpakaļ, taču no uniformas noplēstā epolete jau tagad liecināja, ka Borzais saviem pienākumiem un jaunajam statusam ir piegājis ar visu atbildību. O, kaptiņa uniforma bija nevainojama – pēc augstākajiem standartiem izgludinātas sporta bikses ar divām gaišzilām svītrām katrā pusē, elegants, dzeltens kluba vaifbīters ar Soltleiksitijas olimpiādes simboliku uz vēdera;  ar šveiciešu  pulksteņmeistara precizitāti divpadsmit centimetrus diametrā notašķītais planums uz krūtīm liecināja par mūsu varoņa piederību pusslepenajai biedrībai „Instagram”, kas pēdējās pāris stundās jau bija pamanījusies organizēt piecas ārpuskārtas sēdes un vienu plānveida simpoziju.  

Borsiljē sāka domāt par akācijām, maija vakara zvaigznēm un gaistošā laika ritējumu, taču tāpat kā visu šo iepriekšējo dienu, doma viņu pameta lāgā neuzsākusies. Tā vietā kapteiņa prātu strauji sāka aizņemt komteses Margaritas Fuagrānas (vietējo valkīru un kurtizāņu vidū pazīstamās ar segvārdu Matracis) apžilbinošās rozā botas, smalkā potīšu forma, zeķubikšu porcelāna trauslums, kas jau divās vietās bija padevies naglai pie balles ieejas durvīm, kvēli aicinošās gūžas, darbīgās kamenes viduklis...iestrēdzis kaut kur starp vidukli un zeķubiksēm, Borzais pat nepamanīja, kā no aizmugures viņam pielīgojas klāt vikonts Matjē Doširaks. „Opā! Opā! Opapā!”, starp kolonnām svinīgi devās ceļojumā viss polonēzes sastāvs.

Salonu lauva, leopards, nīlzirgs un krokodils Doširaks cienīgi noņēma Ralfa priekšā galvassegu un paberzēja ar to nosvīdušo degunu. No pusslepenā kluba „Instagram” divkārt izraidītais un pēc tam divkārt pieņemtais atpakaļ  vikonts nupat bija atgriezies no samērā tāla ceļojuma uz austrumiem, taču aiz godasvārka malas divas veikli noslēptās ar mistikas auru apvītās amforas spēja pastāstīt par vizītes panākumiem krietni vairāk, nekā pats to valkātājs. Kurš, godīgi sakot, noguruma un skumju mākts spēja izstāstīt ne pārāk daudz ko.

„O, komtese Fuagrāna!”, atzinīgi pamāja ar galvu Doširaks. „ Neko tā trjasī!”. Pēdējo vārdu vikonts izrunāja ar uzsvaru uz pēdējās zilbes.

„Doširak, velns un elle, es jūs palūgšu!”, kapteinis valdonīgi pagriezās profilā. „Man jau tā ir slikti. Iespējams, vajadzētu palūgt ceremonijmeistaru, lai tas atskaņo kādas modernākas melodijas, jo šīs skaņas manī izraisa tikai melanholiju un dara manas dienas vienmuļas un pelēkas. Pelēkas, jūs saprotat, vikont?!”, Borsiljē pēkšņi satvēra Doširaku aiz krūtežas, it kā gribēdams ielikt savos vārdos lielāku svaru,it kā gribēdams saglabāt līdzsvaru.

„Bet, mans siņjor!”, iesaucās Borsiljē.  „Varbūt negaidīts rendez vous Buloņas mežā uzreiz pie otrā stāva tualetēm spētu mainīt ceremonijmeistara domas...”.Vikonts pēkšņi pieklusa, jo nevēlējās priekšlaicīgi pieminēt trauksmainās ziņas no austrumiem, konkrētāk, tehniski metalurģiskās arodskolas No72 apkārtnes , ar kuras pārstāvjiem viņš bija ticies pie amforu raktuvēm. „Ak, nē”, nopūtās Borsiljē ar neizsakāmi miglainām skumjām acīs, „jūsu garīgās izaugsmes līmenis vēl nav progresējis līdz harmoniskai diskusijai starp mums”.  Kamēr vikonts centās aptvert sacīto, kapteinis jau bija devies komteses Fuagrānas aptuvenā virzienā. Margarita tovakar bija rotājusies ar senām dzimtas relikvijām – no mātes mantotā lūpukrāsa (par pārmantošanas tradīcijām grāfiene Fuagrāna pagaidām tālredzīgi netika informēta; tāpat kā par tušu, ēnām un tālajos austrumos ražoto rokassprādzi) aicinoši kvēloja kaut kur tālumā. Viņai tik daudz ko bija teikt! Tik daudz, ka pat nācās divreiz izmantot diplomātisko pastu, lai tas aiznestu četrus ar esotēriskām smaržām aromatizētus vīstoklīšus vietējam publikatoram „Nektārs”. Šajos vēstijumos konfidencialitāti cienošā komtese bija izstāstījusi gan par savām jūtām pret siņjoru A, gan pret siņjoru B, gan svarīgu informāciju par siņjoriem D, P un F (kurš laika gaitā bija pamanījies nomainīt siņjoru V sarežģītajos kaislību labirintos), un pat par siņjoru Ž, kas nesen figurēja rūcoša un nedaudz pļerkstoša kumeļa mugurā.  

„Komtese!”, kapteiņa Borsiljē skatiens dedzināja kā autogēns, bet organisms izsvaidīja negurstošos un traucējošos polonēzes dejotājus kā dīķī iemests akmens atraida nepakļāvīgo ūdens masu, „pēdējo valsi...”. Šajā brīdī aiz vitrāžam nogranda pērkons. Tālumā atskanēja ķērciens un kaut kur nogranda stikli. Bija skaidrs – pie zinību pils durvīm klauvē karš. „Mobilizācija!, zālē atskanēja satrauktas balsis, „Vispārēja mobilizācija!”.