Jaunības grēki
Uz sola saulē sēdēja
Un koka solu deldēja
Trīs penzonāres burvīgas
Un, zināms, nedaudz pļāpīgas.
Tās runas šķetināja
Par to, kas visā mājā
Un arī valstī bijis,
Un ko kurš sadarījis.
Tad kaut kā gluži nemanot
Sāk viena dāma prātuļot
Par jauno ļaužu tikumiem
Un mūsu laiku likumiem.
Jo, raugiet, viņas jaunībā
Bij cieņā meiču kaunība,
Bet tagad skuķi rādās
Uz ielas kleitēs tādās,
Ka gudrs nevar tikt,
Kur kaunā acis likt.
Bet otra saka, "Elziņ,
Kas tavas kleitas nezin!
Kad čarlstonu lēkāji
Un kājas augstu mētāji,
Tev kleitas apakšmala
Bij tik uz dibengala."
"Ak tā?" teic pirmā spītīgi,
"Bet ko tad tu tik cītīgi
Uz mani toreiz lūrēji
Un kleitas šniti špikoji?
Tad dejās nākamajās
Tu demonstrēji kājas."
Tā viņas ilgi ecējās
Par to, kā kura precējās,
Cik brūtgānu tām bijis,
Cik šņabja ribās lijis.
Līdz trešā sāka: "Māsas,
Jūs sabiezināt krāsas,
Jo skuķi visos laikos
Kļūst dulni mīlas tvaikos.
Tas sen ir zināms jau,
Un apspriežams tas nav.
Nav atpakļ ko skatīties
Un veciem grēkiem plātīties.
Es labāk, lūk, ko teikšu -
Jūs ķemmējieties steigšus!
Jel lūpu krāsu meklējiet
Un lakatiņus kārtojiet,
Jo šurp nāk sirmais Jurītis -
Jau piekto dienu atraitnis.
Ka' zi' tā musu cerība
Reiz pagrēkot kā jaunībā.
Vēl kaulainā mums piespēlē
Un konkurentes likvidē."