Avangards
Juris bija uzkārpījies pa karjeras kāpnēm līdz pārtikušas dzīves līmenim. Bet visam ir sava cena, viņš bija izdedzis gan morāli, gan fiziski. Visi hobiji bija sen kā atstāti novārtā un vienīgās zāles pret apātisku sēdēšanu pretim televizoram bija glāze sarkanvīna. Cietusi bija arī viņa privātā dzīve, proti, attiecības ar laulāto draudzeni Māru. Dekāde kopdzīves bija intīmās tuvības brīžus padarījusi par retumu. Viņiem pat nebija slēdzamās atvilktnes arsenāla, ne rotaļlietu, ne audiovizuālo palīglīdzekļu. Tikai lielāks daudzums vīna spēja viņus atbrīvot dzīvnieciskais palagu burzīšanai.
Bija sestdienas rīts un Māra bija aizgājusi uz veikalu pēc avīzes un apelsīniem. Juris sēdēja dīvānā lasot ziņas internetā. Izlasot rakstu par kādu dzīvokļa laupīšanu, Juris atcerējās sarunu ar Māru, ka varētu kaut kad izmēģināt lomu spēli. Juris būtu laupītājs, bet Māra „nejauši” ierastos dzīvoklī un konfrontācijas rezultātā atdotos – žanra klasika. Jurim iespīdējās acis, viņš uzvilka tumšu apģērbu, paņēma vienu no Māras zeķēm, un izgāja uz balkona gaidīt brīdi. Satraukums lika viņa sirdij sisties arvien straujāk, bet tiklīdz viņš sadzirdēja atslēgu šķindoņu, viņa artērijas burtiski pulsēja. Nogaidījis vēl vienu minūti pēc ārdurvju aizslēgšanas, viņš uzmauca zeķi galvā un iebrāzās viesistabā ar nepārdomātu saucienu „AHĀ!”
„AK, Dievs!” satrūkusies Māra iebļāvās.
Juris mazliet apstulba, bet nolēma turpināt teātri: „Vai jūs nezinājāt, ka neaizslēgtas balkona durvis ir ielūgums laupītājiem?”
Māra atjēdzās no izbīļa un saprata Jura spēli, viņa nolēma spēlēt līdzi: „Vai, cik ļoti vieglprātīgi no manas puses.”
„Vieglprātīgi?” Juris jautāja. „Un to Tu teiktu bandītam, kurš atrodas Tavā dzīvoklī?” Juris sašutis jautāja un novilka zeķi no galvas. „Nevis, piemēram, ņem ko gribi, tikai neaiztiec manu godu!”
„Nu piedod, es nebiju sagatavojusies kam tādam.” Māra taisnojās Jura sašutuma priekšā.
„Labi, lai nu paliek.” Juris īgni apsēdās dīvānā un paņēma kraptopu klēpī. Vēl kādu laiciņu gaisā virmoja kluss sašutums un vilšanās, bet pēc brīža viņi abi no sirds smējās par neveiklo piedzīvojumu.
Pēcpusdienā Jurim un Mārai bija jādodas uz modes skati. Juris ieskāva savas miesas kreklā un biksēs piecpadsmit minūšu laikā, bet Māra trīs stundas mazgāja matus, pētīja četru kurpju pāru saderību ar sešām kleitām un neskaitāmiem citiem aksesuāriem. Izvēle, protams, ir sarežģīta, jo katram apģērba gabalam nāk klāt svara koeficients. Loģiski.
Beigu beigās, pāris bija veiksmīgi ieradies pasākuma norises vietā un vēroja modeļu iznācienus. Juris jutās mazliet sirreāli, jo vienā pusē skanēja mūzika un pa mēli virzījās jauni, tvirti ķermeņi, kurus minimāli sedza dažādas formas un materiāla apģērbi. No otras puses, Juri ieskāva dzirkstošā vīna glāzes, glamūrīgi viesi un sarunu čalas. Pēc vairākām dzirkstošām glāzēm, Juris sajuta dziņu jeb kā to mēdz dēvēt – taurentiņus vēderā, kas patiesībā ir uz dzimumorgāniem plūstošās asinis. Viņš pieliecās un iečukstēja sievai ausī: „Es gribu Tevi. Tagad!” Māras sejā uzradās nerātna smīna aprises un viņa domīgi pavērsa skatienu uz augšu, it kā censtos ieraudzīt savas uzacis.
„Kur?” Viņa jautāja.
„Nezinu, ejam pameklēt.” Meklējot tukšu telpu, viņus pārņēma neliela bezcerība, bet neatlaidība vainagojās panākumiem – viņi ielavījās pilnīgi tukšā vīriešu tualetē. Tikko abi mīlnieki bija sākuši kaislīgi skūpstīties, viņi sadzirdēja durvis veramies vaļā. Viņi strauji iespruka kabīnītē. Juris pieplaka ar ausi pie durvīm, lai dzirdētu, kad traucēklis beidzot aizvāksies, bet Māra netērēja laiku un jau bija notupusies uz ceļiem, lai atdarītu Jura bikšu priekšu. Tiklīdz Mārai bija izdevies dabūt laukā Jura ‘eh–em,’ Juris pavērsa skatienu uz leju, lai vērotu cik centīgi Māra ņemas to modināt. Jura skatiens pārslīdēja otrpus Māras, kur atradās pods. Jura acis izpletās šausmās. Iepriekšējais apmeklētājs nebija aiz sevis nolaidis ūdeni. Ko tik pretīgu Juris bija redzējis tikai pamatskolā. Juris tvēra roku pie mutes, bet tas nelīdzēja, starp pirkstiem lija dzirkstošais vīns, tas, protams, tālāk atrada ceļu uz Jura kreklu un Māras matiem.
Tai pat laikā, kāds vīrietis bija iegājis tualetē, tik vien kā, lai nomazgātu rokas. Kad viņš bija saziepējis rokas, pēkšņi no tualetes kabīnītes atskanēja kņada un pēc dažām sekundēm atsprāga tās durvīs, tajās stāvēja vīrietis ar roku pie mutes, slapju kreklu un atkailinātu locekli, blakus viņam šausmās sastingusi stāvēja sieviete ar slapjiem matiem. Kungs bija tik apjucis, ka nespēja novērst skatienu.
„Vai jūs, bļeģ, lūdzu, bļeģ, nevarētu savas rokas nomazgāt ātrāk? Juris nikni pajautāja.