Avangards
Par jauno dzejnieku es kļuvu 16 gadu vecumā. Mana tā laika draudzene nosūtīja Karogam mīlestības vēstuli, kuru biju kautrīgi ielicis viņas matemātikas grāmatā. Dīvainā kārtā Karogs šo dzejoli nopublicēja, prezentēdams mani kā jauno dzejnieku avangardistu. Es tā arī nekad neesmu sapratis kas tajā dzejolī ir tik ļoti avangardisks. Pēc vairākiem gadiem, sadzerot ar Karoga redaktoru, uzdevu viņam šo jautājumu, viņš atbildēja, ka atstarpes, un turpmāk izvairījās runāt par šo tēmu. Meitene, kas padarīja mani par dzejnieku, pēc mēneša aizgāja pie cita. Viņa secināja, ka patiesais aicinājums slēpjas mūzikā, un sāka draudzēties ar ģitāristu. Mans kaimiņš, Ēriks, mācēja 3 akordus: C,G un F, kā arī bija draugos ar vietējo marihuānas dīleri. Es sākumā skumu, bet tad manā dzīvē ienāca dzejniece Marta.

Jaunajai dzejniecei Martai iepatikās mans dzejolis, viņa mani sameklēja internetā un piedāvāja kopīgi iedzert tēju. Tējas dzeršana beidzās viņas dzīvoklī. Es teicu, ka man līdzi nav prezervatīvu. Viņa atbildēja, ka viņai ir dzeja. Marta izģērbās, nogūlās kaila gultā, un sāka skaļi lasīt savu dzeju. Es beidzu pēc 8. dzejoļa, kas beidzās ar vārdiem:

Mana pasaule dzemdē
Tavu domu apaugļota.

Marta mani uzslavēja, ka esmu beidzis tieši pareizajā brīdī. Es viņai iepatikos, un kopš tā brīža sāku apgrozīties jauno literātu sabiedrībā. Dzejnieki un rakstnieki, smaidīgi un drūmi, draudzīgi un naidīgi, klusi un skaļi, viņi bija ļoti dažādi, bet visus viņus vienoja mīlestība pret augsto un cēlo. Sākumā es daudz klusēju, man gar ausīm slīdēja nepazīstamu uzvārdu virkne un citāti, kuru jēgu man nebija lemts izprast. Tajā laikā vienīgās mani patiesi interesējošās tēmas bija raksturojamas ar vārdiem: "Stulbās učenes", un "Piedzerties un novālēties". Laiks gāja, Marta man lika lasīt daudz grāmatas. Jāatzīst, ka kaut arī jaunais dzejnieks, es nebiju sevišķi izglītots šajā jautājumā, neko izņemot vidusskolas programmu nezināju. Pēc pāris mēnešiem Marta paziņoja, ka ir stāvoklī, mani gandrīz ķēra sirdstrieka, bet viņa tikai pasmējās un teica, ka viss jau ir galā, un ka mums ir piedzimusi trīsrindīte.

Mēs esam viens kad kopā.
Mēs esam daudz,
Kad nē.

Es vairs nespēju radīt dzeju. Ikvienu dzejoli, ko biju sarakstijis, Marta izbrāķēja, un teica, ka es varot labāk, ka man ir liels talants. Viņa teica, ka man ir jāturpina radīt avangards, jo es nedrīkstu tā pēkšņi ņemt un ielekt citā lauciņā, visi mani pazīst kā dzejnieku avangardistu. Radošās krīzes ietvaros es sāku dzert. Dzēru kopā ar dzejnieku absurdistu un dzejnieku romantiķi. Mēs bijām ideāls trio, un mums visiem bija radošā krīze. Mēs kopā sarakstījām dzejoli, sanāca labi, Karogs to nopublicēja.

Man sāp kad puksti
Ir kolrābis aiz kastes
Man plēš aiz rūsas
Avangards

Marta mani pameta, un aizgāja pie dzejnieka postmodernista. „Avangards ir so 20th century”, viņa teica atvadoties. Sāku dzert vēl vairāk. Pateicoties paziņām kļuvu par reklāmistu, dzejnieku pasākumus apmeklēju arvien retāk. Pievērsos prozai, Karogs nenopublicēja, ieteica man atgriezties pie avangarda. Es sākumā skumu, bet tad manā dzīvē ienāca Anna, pēc tam Edīte, bet nedaudz vēlāk Dārta.

Tagad paskatoties uz visu šo situāciju nākas secināt, ka grūti būt dzejniekam, uz Taviem pleciem gulstas liela atbildība, bet tomēr šajā pasaulē ir jābūt kādam, kas ir pietiekami spēcīgs, lai to darītu. Ā, un starp citu šķirstot Karogu uzdūros savam vienīgajam publicētajam dzejolim, laikam vēljoprojām neesmu pietiekami zinošs, jo nespēju tajā saskatīt avangardu.

Es.....Tevi.....mīlu
Gribu, lai Tu mani.......................tik
Pat ļoti
Arī.