11. stāvs

Edgariņu jau kopš agras bērnības vilināja lifta kabīne. Šī telpa šķita tik neizprotama. Tajā cilvēks iekāpj, sadzird rūkoņu un pēc tam izkāpj ārā pavisam citā vietā. Šī mistērija tika atrisināta diezgan ātri, līdz ar izpratni, ka skatoties pa 10. stāva logu apakšā ir redzami īsti cilvēki, automobīļi un 10 stāvu kastīšmājas apkārtne, nevis klaiņojoši punktiņi un spēļu mašīnītes. Lifts rūc, jo brauc, tā pat kā auto, tikai uz leju vai uz mājām.

4. gadu vecumā Edgariņš iemācījās skaitīt. Viņam šī nodarbe tā iepatīkās, ka viņš skaitīja visu ko vien iespējams: galda kājas, riteņa spieķus, datora taustiņus, mammas matus, vectēva ieliekamos zobus, lifta pogas. Liftā bija 13 pogas, no kurām viena nolauzta. 10 no pogām apzīmēja stāvus, viena bija avārijas signāls, vēl viena apstādināja liftu. Neviens Edgariņam nemācēja paskaidrot pēdējās pogas nozīmi. Kāda jēga no pogas, kurai nav nekāda apzīmējuma, un kura vēl pie tam ir nolauzta. Neviens pieaugušais nespaida nepazīstamas, nolauztas pogas.

Gāja gadi un Edgars kļuva par skolēnu. Drīz vien viņš bija pietiekami patstāvīgs, lai bez vecāku uzraudzības pats dotos uz netālu esošo pamatskolu. Gluži tā pat kā anekdotē par rūķīti, Edgaram bija līdzīga problēma, sākotnēji viņš nespēja uzbraukt ar liftu augstāk par 6 stāvu, jo ar pirkstiem vienkārši nebija iespējams aizsniegt augstākas pogas. Drīz vien viņš atklāja, ka 10. stāva pogu ir iespējams aizsniegt, pakāpjoties uz savas mugursomas. Rezultāts gan bija atkarīgs no tā cik somā ir ieliktas grāmatas. Māte nespēja vien brīnīties kādēļ Edgara somā vienmēr ir sabāztas ne tikai mācību grāmatas, bet arī kaudzīte ar Simenona romāniem.

Kādu dienu pakāpies uz mugursomas Edgars atcerējās par nolauzto pogu. Mēģinājumi to piespiest ar roku bija neveiksmīgi, tādēļ talkā tika ņemts zīmulis. Piespiežot pogu pirmo reizi nekas nenotika, lifts klusi ierūcās, bet nepakustējās. Pie otrā spiediena tas ļāvās pierunāties, un lēnām brauca uz augšu. Lifta durvis atvērās. Telpā valdīja piķa melna tumsa. Lifta spuldzītes izgaismoju tikai nelielu tumšās platības apgabalu. Kādu brīdi viņš apsvēra domu mest ieceri pie malas un piespiest kādu no stāvu pogām, bet tomēr interese ņēma virsroku pār bailēm. Paejot pāris soļus uz priekšu Edgaru aptvēra klusa melna tumsa. Šajā pasaulē nav nekā briesmīgāka par tumsu, kas apkārt mazam bērnam. Tajā dzīvo briesmoņi, mošķi, pūķi un bubuļi, paši to nemaz neapzinādamies.

Kaut kur tālumā varēja manīt blāvu, viļnojošu gaismu. Lēnām, un uzmanīgi Edgars devās gaismas virzienā. Zem kājām varēja just kaut ko čaukstošu. Viņš pats īsti nezināja kādēļ to dara, tas vienkārši bija interesanti. Gaisma šķita pārdabiski vilinoša un dīvainā kārtā bailes viņš īsti nemaz nejuta. Gaisma bija jau te pat kaut kur aiz stūra. Sperdams kārtējo soli Edgars paklupa aiz kaut kāda tumsā neredzama priekšmeta un nolikās garšlaukus. Tagad zeme bija gaismas apspīdēta un Edgars pamanīja, ka čaukstošās lietas uz zemes ir konfekšu papīrīši. Pagriezis galvu gaismas virzienā viņš ieraudzīja maza auguma apaļīgu vīreli ar izspūrušiem matiem. Tas rokās turēja gandrīz izdegušu svecīti. Vīrelim no labā pleca līdz pat kreisajam gurnam bija pārmesta pāri ādas josta, kurai pa vidu atradās kaut kas līdzīgs pogai. Ādas siksna bija vienīgais apģērba gabals, kas vīrelim mugurā.
- Brālīti, beidzot Tu esi pie manis atnācis, es Tevi gaidu jau kādus 10 gadus, vienu brīdi jau satraucos, ka esi mani aizmirsis.- Vīrelis viltīgi pasmaidīja, un piespieda savu siksnas pogu. Atskanēja pieklusināta, lidmašīnas motoram līdzīga skaņa. Telpā bija jaušama neliela vēja plūsma, kas nodzēsa vīreļa svecīti.
- Brālīt, nebaidies tumsas, man ir vēl viena svecīte, lielāka, tā kura mūsu noslēpums, atceries, Tev taču viņa toreiz tik ļoti patika.