"Noziedzniekam ir gaiši mati, viņš pieklibo ar labo kāju, trauma iegūta pirms pusotra gada regbija spēles laikā!", darīja zināmu Lielais Detektīvs.



Asistents izlikās, ka neko nav dzirdējis. Tā bija Lielā Detektīva rituālā frāze, ar kuru viņš iesāka jebkuru lietu. Reizēm viņš tā aizrāvās, ka lietoja to ikdienā, palūdzot padot sāli vai interesējoties par vecās misis Kaimiņienes artrītu, samulsinādams večiņu līdz sirdstriekai. Tomēr sava iedarbība tai bija un klātesošie manāmi atdzīvojās. Izņemot ar vardarbīgas nāves pazīmēm noklāto Grāfieni, kura turpināja mētāties uz grīdas.

"Ārkārtīgi sarežģīts gadījums, ārkārtīgi sarežģīts..." purpināja Detektīvs, pētīdams loga rūtis un salīdzinādams tās ar šīsdienas Times horoskopu. "Noziegumu pilnīgi noteikti ir izdarījis kāds no mājas cilvēkiem," viņš sprieda. "Vakarā Grāfiene bija sveika, vesela un pat visai draiskulīga, kā liecina viņas mīļākais, lords Lords." Sāpju sagrauztais kungs pamāja ar galvu. Grāfs viņam līdzjūtīgi paklapēja pa plecu.

Detektīvs turpināja skaļi pārdomāt lietu:"Pēc lorda Lorda aiziešanas, mājas durvis tika noslēgtas ar patentētām atslēgām un aizmūrētas no iekšpuses. Visi logi ir aprīkoti ar armatūras restēm, kurās pat kaķis iesprūstu, kur nu vēl slepkava. Vispār, jūs esat bišķi pasisti uz drošības pasākumiem, ja gribat zināt..." Detektīvs īgni skatījās Grāfa virzienā, kurš mēdza būt visai skopulīgs attiecībā uz honorāriem.

"Anyway, noziegumu varēja izdarīt tikai kāds, kurš nakšņoja mājās...Vai tas bijāt jūs?!", Detektīvs pēkšņi uzbrēca Dārzniekam. Dārznieks savu vainu noliedza un Detektīvs saīga vēl vairāk. Līdzīgā stilā viņš aptaujāja Dārznieka Sievu, Kalēju, Pavāru, Istabeni, Guvernanti, Trako Tanti, Nabaga Brālēnu un pat Grāfu. Diemžēl visi savu vainu noliedza un Detektīvs saīga pilnībā.

"Šī patiešām ir sarežģīta lieta," viņš pie sevis burkšķēja, kad bibliotēkā tika pasniegta tēja un marmelāde.

"Nepārdzīvojiet tā," laipni teica Grāfs, sēdot pretī Detektīvam pie lielā marmora galda ar inkrustētu šaha laukumu. "Uzspēlēsim kādu šaha partiju! Tas jūs izklaidēs un varbūt pati no sevis prātā ienāks laba doma."

"Jums taisnība," piekrita Lielais Detektīvs un abi uzsāka partiju, stenēdami bīdot pa galdu smagās zelta un sudraba figūras. Tās bija visai lielas un pat bandinieki svēra kādus kilogramus trīs. Piecpadsmitajā gājienā Detektīva asās novērošanas spējas pamanīja kādu sīku niansi.

"Grāf," viņš piezīmēja, "jums taču nav laidņa!"

"Patiešām!" atzina Grāfs, izvilka trūkstošo figūru no rītasvārku kabatas un novietoja uz galdiņa. Detektīvs sasprindzināja savu fenomenālo atmiņu un aptvēra, ka Grāfs visu dienu bija nostaigājis ar roku kabatā, saliecies šķībs un elsdams, it kā pārnēsādams lielu svaru. Aristokrāti ir tik ekscentriski, sprieda Lielais Detektīvs.

"Mats!", pēkšņi no sava kakta iebrēcās Asistents, norādīdams uz šaha pozīciju. "Nu, vai ziniet!", Detektīvs bargi paskatījās uz Asistentu, "kaut ko no šaha jums būtu jāsaprot! Te nav nekāda mata!"

"Mūsdienu jaunatne," piezīmēja Grāfs un spēle turpinājās. Pēc desmit gājieniem Detektīvs pabeidza spožu kombināciju un tiešām pieteica matu Grāfa zelta karalim. "Lūk, tas ir mats, jaunais cilvēk", viņš pamācīja Asistentu. Asistents tomēr nelikās mierā un piegrūda pirkstu pie Grāfa laidņa. "Mats, ibiorasā!" viņš brēca.

Patiesi! Pie figūras bija pielipis asinīm aptašķīts mats. Pat vairāki. Vispār, tur bija pieķepusi puse Grāfienes frizūras, daļa auss un atsevišķi zobu fragmenti.

"Grāf!", Detektīvs bija satriekts, "Jūs man melojāt! Jūs izdarījāt šo noziegumu! Skandāls!".

Grāfs apkaunējās un izvilka čeku grāmatiņu. "Atmaksas stunda ir situsi! Par visiem šiem gadiem! Par visu to knauzerēšanos!" klaigāja Detektīvs, kamēr Grāfs čeku grāmatiņā skumīgi zīmēja vieninieku un daudzas nulles. Ļoti daudzas.