Hērakla pēdējie sviedri
Olimpa kalnā, virs mākoņu segas, apāvis lauvādas svārkus un čības, augstajā tronī sēdēja Zevs, kurš, paņēmis teātra binokli rokā, lūkoja saskatīt vienu no dēliem.
Dēlu, kam devis viņš Hērakla vārdu, nolemtu klapatu pilniem darbiem, kurus paveicot, noindēts beigts, dievu kārtā iecelts tas taps.

Pie pirmdienas rīta, kad varonis modās un iebāza saules pulkstenī mietu, tēvs grauzdēja kukurūzas graudus, lai būtu ko pakrimst, īsinot laiku un vērojot drošsirža pēdējo darbu.

Brokastī izēdis grāpi ar putru, ko sieva dēvē par Herkules, Hērakls izdzēra spaini ar vīnu un paņēma kaktā nomesto milnu, lai dotos vēl pēdējo darāmo veikt.

Nedēļas divas, dienu un nakti Hērakls meklēja granīta bluķi — lielāko, sārtāko laukšpata masu, līdzīgu kurai vairs neatrast. Un uzgāja tādu viņš Grieķijas galā, ļaužu pamestā, tāltālā malā , ko debesu tēvs no Olimpa kalna pat tālskatī lūko kā niecīgu punktu.

Nedēļas četras, dienu un nakti varonis, vicinādams rungu, šķēla un skaldīja klinšaino vielu, kas nelabprāt padevās Hērakla rokai, ieņemot formas un aprises tādas, ko nebija redzējis itin neviens. Un pabeidzis darbu viņš saļima līdzās skulptūrai savai nespēkā vārgs, ar tulznainām rokām notraucot sviedrus, kas radīja Vardaras upi un krastus.

Nedēļas divas, dienu un nakti Hērakls nesa uz pleciem saviem lielāko granīta bluķi uz kalnu, kur nolikt skulptūru Zevam pie kājām, pasniedzot to kā dāvanu savu.

Pēc mēnešiem diviem, pie pirmdienas rīta, kad varonis beidzot bij’ galā ticis, Hērakla tēvs rima popkornu krimst, un nolicis teātra binokli malā, svinīgi pieņēma dāvanu dēla.

Valgums sametās dieva acīs, ieraugot daili, kas granītā kalta šķēla Olimpa kalna vējus.

Aiz platajām jūrām, tāltālā zemē, skaudībā zibeņus mētāja Tors, kad redzēja to, kāds kaimiņu dievam, kalngalā uzsliets stāv ventilators.