Vai viegli būt blogerim sociālajā tīklā
Es esmu tavs Bloga Dievs
un tev nebūs citus dievus priekš manis turēt (piemēram, spēles)

2816. Zemes gads (pēc Kristus)
Vientuļš blogs radioviļņos starpplanētu telpā netālu no Alfa Tambovas planētas.
....Dārgo pēcnācej..., dēliņ! (es ceru, ka tu tomēr būsi vīriešu kārtas humanoīds. Vienmēr esmu bijis nedaudz...nu..drusku šovinistisks). Kad saņemsi manu vēstījumu, tas ir, kad būsi piedzimis, mans pašreizējais ķermenis droši vien jau būs pārvērties pīšļos un sairis atomos, bet nemirstīgā dvēsele atkal iemiesojusies kādā citā humanoblogotājā. Dēliņ, es tavs, tētis, starpgalaktiskajā bloga telpā pazīstams kā Klusā Dona, īstajā vārdā Jefims Korleone Jaunākais, dzimis krievu ebrejietes un itāļu izcelsmes taganrogieša ģimenē kā vienīgais dēls, šodien kā pēdējais dzīvais humanobogotājs atstāju dzimto Taganrogas planētu, kuru pēdējie oglekļa bāzes humanoīdie organismi pametuši jau pirms vairākiem mēnešiem, un dodos nezināmajās tālēs. Savu spermu esmu iesaldējis Taganrogas Centrālajā Embriobankā, un gadījumā, ja civilizācija atkal atgriezīsies, roboti- surogātmātes ar to apaugļos kādu iesaldētu olšūnu un tu piedzimsi.
Dēliņ... kravas nodalījumā man ir pārtika un hiperviskijs pieciem Zemes gadiem (es esmu oldskūl un laiku joprojām mēru Zemes gados). Patlaban, rakstot savu, iespējams, pēdējo šīs inkarnācija blogu, esmu 35 Zemes gadus vecs, un daudz ko piedzīvojis. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu blogojis. Gan šajā gan iepriekšējās inkarnācijās. Dēls, dzīvie organismi vienmēr gribējuši atstāt ko paliekošu Visumam, nočurāt kaimiņa kosmosa kuģa slieksni, nodedzināt kādu vecu Aleksandrijas bibliotēku, sapist kādu Budas statuju, nošaut kādu prezidentu vai uzrakstīt blogu. Pēdējais, kā tu saproti, vērtējams visaugstāk. Tātad es esmu blogojis vienmēr. T..t..rilobīta fosilijas nospiedums krīta nogulsnēs ir tava tētiņa pēcnāves blodziņš, dēls (šitais hiper viskijs, hik...gan ir stiprs, ibio!), es vēl tagad atceros, kā kādā tālā inkarnācijā, būdams pitekantrops uz planētas Zeme, no rīta pamodos, paskatījos Saulē, pakasīju labo pautu, iezīmēju teritoriju, izdzēru strausa olu, un sirds man saskrēja tik pilna visa tā daiļuma, ibiomatj, ka es ar krama šķembu uz olas čaumalas uzrakstīju savu pirmo apzināto blogu, dēliņ. Vēlākajās dzīvēs es visādi paspēju izblogoties uz alu sienām, par visu ko, kā ar večiem uz mamutu gājām, vai uz kaimiņu šalašu izmahāties, un atkal kā kaimiņu šalašs pie mums nāca un mūs konkrēti izņēma... nu labi, par to nevajag
Šumeru laikos daudz ceļojām, bet tur lielākā daļa materiālu pazuda un pārējie kaut kā nepareizi nokodējās, es pats nevaru izlasīt. Vēlāk bija mans Ēģiptes periods, kādi pārtūkstoš gadi. Rozetas akmens, ja būsi par tādu dzirdējis (noskaties izglītojošo filmu, kad izaugsi, tā ir Embriobankas arhīvā, ja tas vēl nav uzspridzināts, ja?), nu tas Rozetas akmens ir mans pirmais mēģinājums blogot divās valodās, lai veicinātu integrāciju. Upanišādas esmu uzblogojis, Kamasutru. Kamasutru (noteikti izlasi, dēls, noderēs dzīvē) Kamasutru vēlāk papildināju atbilstoši mūsdienu humanoblogotāja anatomiskajām īpašībām, proti, cilvēces pirmssākumos Zemes humanoīdiem bija tikai divas rokas, tikai vēlāk mutācijas rezultātā mūsu blogotāju kasta ieguva trešo roku , bet spēlmaņi – arī ceturto). Esmu blogojis visādās tehnikās, auklas sējis (mezglu valoda tolaik saucās, tagad vairs tā nevarētu, pierod tomēr pie augstajām tehnoloģijām). Tikai netici dēls, ja tev kāds saka, ka var blogot tjipa ar domu spēku. Tas ir sviests, dēliņ. Nevar. Tētis mēģināja. Jā, Kalevipoegu arī vari palasīt. Tas bija mans ziemeļu periods, hiperviskijs vēl nebija izdomāts, abi ar Nurmi dzērām vietējo brāgu, uzdzīvojām ar lapu dūdām (viņas tādas lietas pieprata! Dažas pēcteces esot saglabājušās uz Serverouraļskas planētas, izmeģini mazais, tētis iesaka) un sablogojām. Tad vēlāk visādi sīkumi, nu tur Indriķa hronikas, par franču buržuāzisko revolūciju sablogoju pāris darbus. Vēl vēlāk man bija tāds lielformāta gabals „Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā vai piemērotāko izdzīvošana cīņā par eksistenci”. Ja sanāk palasies manu„Kapitālu”. Tolaik man bija vētraina ģimenes dzīve, tāpēc gribējām ar pacaniem drusku atslēgties. No šitā vēlāk sanāca reāla šaize, nu tur daži izlasīja, ņēma nopietni, tāpat kā pēcāk manas nākamās inkarnācijas superblogu „Mein Kampf”.
Tu noteikti gribēsi zināt, vai viegli būt blogerim? Grūti dēliņ, bet tā ir skaista misija. Iepriešējos gadsimtos esam tikuši vajāti no darba devējiem, it kā par nestrādāšanu. Vienu laiku vispār blogoet nedrīkstēja, vismaz uz Zemes, tāpēc labākā cilvēces daļā salēca kuģos un aizplēsa uz Taganrogu, tava tēta dzimto planētu.
Ko es tagad darīšu, dēliņ..hik? Es atradīšu kādu vientuļu planētu ar civilizācijas iedīgļiem un iemācīšu viņus blogot, kauč uz alu sienām. Iemācīšu dzīt hiperviskiju un gaumīgus jokus, jā, to tētis darīs dēliņ.
Dēliņ, mīli mammu, viņa ir krietna sieviete, kaut arī robots. Pasveicini viņu no manis, kad piedzimsi.
Atā!

Tavs tētis, Klusā Dona

Piezīme:
2820. Zemes gadā (pēc Kristus) Taganrogas planētas Centrālās Embriobankas Automātiskās apaugļošanas sistēmas kļūdas dēļ ar Jefima Korleones Jaunākā spermu tika apaugļoti 25000 arhivētu Parisas Hiltones un Angelas Merkeles olšunu kloni. Pēc 9 mākslīgās grūtniecības mēnešiem paseulē sekmīgi nāca 25000 humanoīdi, no tiem 25499 sieviešu dzimuma.