Tēma: "Ai, Dieviņi, kur man grūti." Virsraksts:
ir divdesmit pirmais decembris, divtūkstošdivpadsmitais gads.

šo rakstu dzēumā, tādēļ piedod man manas gramatikas kļūdas, ja tu šo lasi.


sēžu savas mājas pagrabā.

šo izbūvēju pirms gada, jo padzirdēju, ka pasuales gals klāt.
visi to pareģoja - Nostradamus, Eduards un tante izraēlā, kas sēdēja alā un elpoja gāzes.

nutad pagrabam tam bija būt un ieguldīju tanī itin visu ko spēju nopirkt par savu picas izvadātāja algu - viscaur 150cm cements.
ap sienām esmu sanaghlojis metala plauktus uz kuriem sakrauti 850 dažādi zivju konservi.
pustonnas kartupeļu sabērts ziemeļu stūrī.
rietumu stūrī ir plaukts, kas piekraurts ar šņabi.

šņabis.

labi, ka padomāju par šņabi, jo būtu fkn vientuļi te sēdēt bez šņabja.

..

malkoju glāzi pēz glāzes un domāju par viņiem tur ārā..

es tak piedāvaju Moonika, lai atnāk un patveras no visām tām gaidāmajām likstām, bet ne - viņa labbrātāk to sagaidīšot kopā ar ģimeni. duma tā Moonika.

Nu un tad es te sēžu un domāju, ka es un Moonika varētu būt kā tāds ādams un ieva un uzstumt jaunus planētas iedzīvotyājus un viņi visi būtu smuki, jo man diezgan liels pinpis un viņai blondi mati.

un tagat es iedzeru vēl un domāju, ka pasaules gals var fkn nepienākt..

es nez..

iedzeru vēl.

un nupat es ir diezgan sadzērājies un man gribas iet ielās.

bet ielās iet nedrīkst jo pasaules gals.
es nez.

pofig laikam - jāiet ielās!

akdies - esmu aizcementējis izeju!

jāsēž tepat, tātad.

ceru, ka pasaulei gals klāt.

nutad činčin!