Zāles smarža
Kādu dienu mēs ar draugu žigulītī braukājāmies pa pilsētu, es nebraucu, vadīja draugs kurš bija mazliet par daudz iedzēris. Vispār man ļoti nepatīk cilvēki reibumā pie stūres un tie dara mani mazliet nervozu, taču es nespēju viņam neko daudz pārmest, jo galu galā man zobos bija kāsīs uztraukuma mazināšanai.
Mēs apstājāmies pie sarkanās gaismas un mums tieši blakus apstājās jaukais skaistais un trafaretais ceļu poliču Volvītis.
Draugs uz mani paskatījās un pilnā nopietnībā sacīja - vecīt, es domāju, ka mums vaig ar viņiem skrieties.
Es zināju, ka tā ir slikta doma un, protams, gribēju to viņam paskaidrot, taču vienīgie vārdi kas nāca pār lūpām bija " nu nezinu, dažreiz ir jāskrien, dažreiz ir jāiet" un izpūtu dūmus.
Iedegās zaļā gaisma un čoms spieda gāzi grīdā. Zig-zagojot pa ielas vidu mums jau likās, ka esam atrāvušies, taču poliči ieslēdza signālugunis un pēc 300m mēs jau bijām panākti un nostādināti malā.
Es biju pārbijies un svīdu kā cūka. Bet čoms izskatījās mierīgāks par snūpiju. Viņš pat nenogrieza radio klusāk, pa kuru gaudoja Linga ar "Jumalo" un kommon, neviens taču negrib dabūt no poličiem pa zobiem skanot Jumalo.
Policis, pienācis pie lodziņa pieliecās un paskatījās uz mums diviem un noteica "Seržants Lapiņš, vai jūs zināt par ko jūs apturēju?"
Draugs pavisam mierīgā balsī, smaidot atbildēja "Jā, policista kungs es zinu."
Policists Lapiņš turpināja "Tad kādēļ braucāt tik ātri?"
Un tad mans draugs atbildēja vislieliskāko atbildi kādu esmu dzirdējis "Es vienkārši nezināju, ka mans žigulītis tā spēj!"
Policis noguris no nakts dežūras, vai vienkārši nobesījies vien nobļāvās "Tad tagad tu zini, kretīn! Pazūdi prom!"
Mēs aizbraucām, bet aiz mums palika zāles un karstu riepu smarža.