Jancīša neticamie piedzīvojumi viņpasaulē
Nupat sekundes simtdaļu atpakaļ Jancītis smējās kā kutināts un ietriecās ceļmalā augošā kokā, bet tagad viņš viegli planēja nekurienē, tādā kā miglas vālā. rokas, kājas jutās tā kā aukliņā iesietas un galvu arī nevarēja pakustināt. Lēnām un nenovēršami tuvojās kaut kas milzīgs un liels. beigu beigās Jancītis uz tā piezemējās. cietzeme. migla bija izklīdusi. visapkārt pletās plašums, nekopts lauks vietām aizaudzis krūmiem, pamalē jautās būt mežs. pēkšņi gluži kā no zemes izaugusi, blakus Jancītim uzradās kāds skuķis, valšķīgi uzsmaidījusi viņam tā dzirkstīgi uzsauca "esi sveicināts, Jancīti, viņsaulē!" Jancīts mēģināja, ko atbildēt, bet mute palika mēma. Pirmajai blakus nostājās vēl viena "āā, tikko ieradies, vēl mēle nav atraisījusies, bet gan jau, gan jau šausmas pārvarēs mēmumu". Jancītis sarāvās. kādas šausmas? viņš gribēja jautāt, bet meitenes ieraudzījušas viņa lielās izbaiļu pilnās acis sāka smieties un pazuda kā nebijušas.

Kas tās par šausmām Pēterītis drīz vien uzzināja. Viņsaule nebija nekāda medusmaize. Cietzeme, kas pirmāk atgādināja veco labo planētu Zeme, nemaz nebija radināta pie kārtības. tā nevis vienmērīgi griezās uz vienu pusi, bet grozījās drīzāk kā acis dobuļos. nekad nevarēja zināt, kas sekos. kļūs tumšs vai gaišs, būs ziema vai vasara, karsti vai auksti. runājot par šausmām - tās te bija visu veidu - viduslaiku šausmas, kara šausmas, parastu sadistu šausmas. šausminātāji spēja uzrasties jebkurā mirklī un vietā. pats briesmīgākais šausmu sakarā bija tas, ka atbrīvošana nenāca, ne arī tās aizmirst varēja.

Abas meitenes, kuras kā izrādījās sauca Sarmīte un Ilzīte, joprojām uzradās šad un tad ne sauktas ne aicinātas. vienmēr smejošas un jautras. Jancīša muti kliedzieni bija atdarījuši un nu viņš salauzts un drūms pajautāja kā tas iespējams, ka viņam šitā jācieš, bet meitenes apkārt lēkā kā jauni kazlēni. abas sāka smieties. "Tu domā, ka tu tāds vienīgais nabadziņš? mēs to visu jau esam pieredzējušas, mēs tagad esam nākamajā līmenī!" sāka krist sniegs. "nākošais līmenis?" Jancītis jautāja "ka nokļūt nākošajā līmenī?" Sarmīe kļuva nopietna "tas tev jāiemācas pašam." Jancītis neatlaidās "tad iemāciet man vismaz uzrasties un pazust, kā jūs to darat!" meitenes saskatījās un izgaisa ne vārda neteikušas.

tā tas turpinājās kādu laiku. reiz pēc pastaigas ar spāņu zābakiem Jancītim likās, ka nu gan viss, ka viņš vairs necelsies, bet tad atkal uzradās jautrītes. pabikstīšuas viņu vietās un paķiķinājušas par viņa bezpalīdzīgo stāvokli, Ilzīte nometās uz zemes pie viņa tā saucamajām pēdām un ņēmās laizīt un sūkt viņa kreisās kājas lielo īkšķi, jeb pareizāk sakot to, kas no tā bija palicis. tad notika, kas ļoti dīvains - vispirms viena Pēterīša kāja, pēc tam otra sāka pūsties kā balons līdz beidzot abas kājas atguva iepriekšējo formu un struktūru. Jancītis spēja vien novaidēties pārsteigumā, taču Sarmīte uzsita knipi un abas atkal pazuda kā nebijušas.

palēnām Jancītim radās apjausma kā tik ārā no pirmā līmeņa un kādu dienu Ilzīte nevis izauga viņam pie kājām, bet lēni nāca pār lauku. tā bija pirmā reize, kad Jancītis redzēja viņu vienu. "kur tad Sarmīte palikusi?" "Sarmīte pabeidza elles lokus, ieguva aizmiršanos un tiesības atdzimt. mēs tik daudz kopā piedzīvojām... kas zin vai es viņu kādreiz vēl satikšu un satikšu, tad neatpazīšu.." Ilžuks bija galīgi sašļucis. Jancīt parāva nelaimes čupiņu aiz matu pinkas "skaties, ko es iemācījos!" viņš iesaucās un tajā mirklī izzuda. Ilzīte pārsteigta lūkojās apkārt. tad kāds sāka maigi kodīt viņas skaustu. tas bija Jancītis, kurš bija pārgājis nākošajā līmenī! Panākumu spārnots Jancītis kļuva pārdrošs. viņš zināja, ka kādu dienu sasniegs arī pēdējo elles loku. ja jau tāds skuķis kā Sarmīte to spēja, tad arī viņš to spēs! turklāt te bija arī Ilzīte, kura meklēja kompāniju... viņs iekoda stiprāk un Ilzīte nodrebēja "... piedzīvojumi varēja sākties!"