te (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} peacemaker) rakstīja ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small} ventilators kopienā,@ 2010-11-02 12:44:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Ventilators 2010. Getliņu atkritumu poligons
Ar Getliņiem klātienē iepazinos pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem. Ierados tur agrā pēcpusdienā mantām aizkrautā pikapā, klausoties Veilonu Dženingsu, apņēmies atbrīvoties no savas iedzīves un beidzot kļūt pa īstam brīvs. Biju pirmajā psihedēlijas plaukumā, acis tā vien spīdēja un sirds gribēja lidot līdzi visiem vējiem.
Izbraucis caurlaidi, piestāju netālu no vecajiem atkritumu laukiem, lai izpētītu apkārtni. Bija gan jau maijs, taču bez mēteļa joprojām nebija prāta darbs līst ārā no mašīnas. Droši vien tapēc nemanīju arī gaidīto bomžu baru. Šur un tur tālumā gan kustējās bezkrāsaini tēli, taču neviens man nepiesējās, it kā nebūtu nemaz ievērojuši pārmaiņu ainavā. Atgaiņādamies no nelabuma sajūtas, kuru novērojums bija man uzdzinis, devos izmest nelielu riņķi - sāku uzmanīgi kāpelēt pāri izjukušajām elektroierīcēm un puspuvušajām sandalēm, meklēdams piemērotu vietu visām tām grāmatām, diskiem un aprakstītajām lapām, kas manu prātu pēdējās nedēļās vilka uz leju kā fakins karakuģa enkurs. Zināju, ka tieši šeit tām ir īstā vieta.
Zeme bija purvaina, kājas grima gan tajā, gan apkārtējos sūdos, tomēr es neatlaidos - neilgi pēc gājiena sākuma biju pamanījis tādu kā atkritumu totēmstabu, kas no vienas puses izskatījās mazliet pēc sivēna, bet no otras - pēc suņuka. Apstājos dažus soļus pirms tā, nopētīju vietu, atzinu to par labu esam un apgriezos, lai dotos atpakaļ. Šķiet, nenogāju ne pārdesmit metru kā izdzirdēju klusu dziedāšanu. Vārdi skanēja izstiepti un apslāpēti, un dziesmu nespēju atpazīt, bet tobrīd tas man arī nebija prātā. Palūkojies pāri plecam, pamanīju kaut ko neaizmirstami neiespējamu: starp atkritumu pļaviņām un uzkalniem lēnām gāja - gandrīz vai slīdēja - kails vīrietis pinkainiem matiem līdz pleciem, smaidīgs un brīvs, un tīrs kā jaunavas spoks. Sastindzis skatījos uz viņa augšup vērstajām acīm, iesārtajām rētu švīkām uz ķermeņa un ķermenim pieplakušajām ģenitālijām, kamēr vīrietis kāpa pa atkritumu bundžu un vecu ķeblīšu pauguriem uz mākoņos ielīdušās saules pusi.
Atzīšos, ka tobrīd gribēju pievienoties viņam. Mani bija pārņēmusi vēlme nomest kreklu, bikses un kurpes, iet līdzi tam poligona eņģelim. Es arī gribēju slīdēt pāri sūdu jūrai, pacelties virs atkritumu pasaules. Pat paspēru pāris soļus uz viņa pusi un sāku pogāt vaļā mēteli, taču nekur tālāk netiku. Gandrīz palēninājumā redzēju kā rokas izlien no zemes kā tārpi pie vīrieša kājām, sagrābj tās, ielaiž nagus viņa miesā un novelk zemē.
Kad kājas man atkal paklausīja, es aizklumpačāju atpakaļ pie pikapa un ierāpos tajā, iedarbināju motoru un laidos nahuj projām. Kaut kam tādam es nebiju gatavs. Tad jau labāk piekraut māju līdz ūkai ar pagātni un noslīkt tajā.
Atpakaļceļā man nelika mierā arī vēlme pastāstīt par redzēto. Tāpēc pēc pāris dienu meklējumiem pieregojos klabā un kļuvu par cibiņu. Tāpēc, manuprāt, Getliņi ir jāliek mierā - diez vai tik drīz radīsies kāda labāka jauno cibotāju ražotne.
Ar Getliņiem klātienē iepazinos pirms nu jau vairāk kā pieciem gadiem. Ierados tur agrā pēcpusdienā mantām aizkrautā pikapā, klausoties Veilonu Dženingsu, apņēmies atbrīvoties no savas iedzīves un beidzot kļūt pa īstam brīvs. Biju pirmajā psihedēlijas plaukumā, acis tā vien spīdēja un sirds gribēja lidot līdzi visiem vējiem.
Zeme bija purvaina, kājas grima gan tajā, gan apkārtējos sūdos, tomēr es neatlaidos - neilgi pēc gājiena sākuma biju pamanījis tādu kā atkritumu totēmstabu, kas no vienas puses izskatījās mazliet pēc sivēna, bet no otras - pēc suņuka. Apstājos dažus soļus pirms tā, nopētīju vietu, atzinu to par labu esam un apgriezos, lai dotos atpakaļ. Šķiet, nenogāju ne pārdesmit metru kā izdzirdēju klusu dziedāšanu. Vārdi skanēja izstiepti un apslāpēti, un dziesmu nespēju atpazīt, bet tobrīd tas man arī nebija prātā. Palūkojies pāri plecam, pamanīju kaut ko neaizmirstami neiespējamu: starp atkritumu pļaviņām un uzkalniem lēnām gāja - gandrīz vai slīdēja - kails vīrietis pinkainiem matiem līdz pleciem, smaidīgs un brīvs, un tīrs kā jaunavas spoks. Sastindzis skatījos uz viņa augšup vērstajām acīm, iesārtajām rētu švīkām uz ķermeņa un ķermenim pieplakušajām ģenitālijām, kamēr vīrietis kāpa pa atkritumu bundžu un vecu ķeblīšu pauguriem uz mākoņos ielīdušās saules pusi.
Atzīšos, ka tobrīd gribēju pievienoties viņam. Mani bija pārņēmusi vēlme nomest kreklu, bikses un kurpes, iet līdzi tam poligona eņģelim. Es arī gribēju slīdēt pāri sūdu jūrai, pacelties virs atkritumu pasaules. Pat paspēru pāris soļus uz viņa pusi un sāku pogāt vaļā mēteli, taču nekur tālāk netiku. Gandrīz palēninājumā redzēju kā rokas izlien no zemes kā tārpi pie vīrieša kājām, sagrābj tās, ielaiž nagus viņa miesā un novelk zemē.
Kad kājas man atkal paklausīja, es aizklumpačāju atpakaļ pie pikapa un ierāpos tajā, iedarbināju motoru un laidos nahuj projām. Kaut kam tādam es nebiju gatavs. Tad jau labāk piekraut māju līdz ūkai ar pagātni un noslīkt tajā.
Atpakaļceļā man nelika mierā arī vēlme pastāstīt par redzēto. Tāpēc pēc pāris dienu meklējumiem pieregojos klabā un kļuvu par cibiņu. Tāpēc, manuprāt, Getliņi ir jāliek mierā - diez vai tik drīz radīsies kāda labāka jauno cibotāju ražotne.
