Polārā mitrene
Viņu sauca Ilze. Viņa bija liela, platiem kauliem, gariem, tumšiem matiem. Vienaudžu vidū nepopulāra, nepamanāma. Tas tā bija līdz šim - līdz klases salidojumam 10 gadus pēc absolvēšanas. Bijām savākušies visi 24 kādreizējie cīņu biedri, lai viens otram palielītos par to, ko šajos gados esam sasnieguši. Piemēram Valča bija kļuvis par santehniķi lielā, elitārā celtniecības firmā, kuras vārds ik gadu rotā Ziemassvētku eglīti pie Ministru kabineta, savukārt tajā par vecāko referentu strādā mazais Aivariņš, kuru par mazo arī vairs īsti nenosauksi... Visus biedrus šeit pieminēt nav vērts, pastāstīšu vien par šķietami veiksmīgāko klases biedreni, vienu no galvenajām šī stāsta varonēm - Ilzi, kura uz pasākumu bija ieradusies ar sudrabotu Lexus tādējādi uzskatāmi nodemonstrējot savu stāvokli sabiedrībā.

Kā stāstīja pati Ilze, viņa veiksmīgi strādā kādā naftas importētāju firmā par publisko attiecību speciālisti. Savu nodarbi aprakstīja ar nu jau ikdienā nodrāzto frāzi, ka darbs neesot grūts, bet ārkārtīgi atbildīgs. Bet tas mani absolūti neinteresēja. Ilze kopš vidusskolas laikiem bija pārvērtusies.. Ļoti pārvērtusies! Varētu pat teikt, ka no neglītā pīlēna pārtapusi par cēlu, baltu, nevainīgu putnu ar garu kaklu. Koptas rokas, nevainojama sejas āda, gaumīgi ieveidoti un balināti mati, slaids augums - nekas vairs neliecināja par kādreizējās vidusskolnieces-neveiksminieces tēlu. Likās, ka šajā brīdī pārējās meitenes viņu ļoti apskauda, jo kamēr Ilze pārlieku koķetēja teju ar visiem vīriešiem, tikmēr pārējās meitenes sarunājās pa grupām, klusiņām un piezemētāk, visticamāk aprunājot tieši viņu.

Vēl manā klasē mācījās Jānis. Mūsdienās godkārīgs likuma kalps, kurš ne reizi vien jau licis bailēs nodrebēt pa kādam mazam oligarhiņam, taču skolas gados bijs vairāk pazīstams kā izsmalcināts meitu ģēģeris. Kā mācēja stāstīt jaunākais bračka, skolā vēl ilgi gaiteņu stūros bija dzirdami nostāsti par Valentīnjāni, kurš spējis savaldzināt un iepīt savos mīlas tīklos pat jauno Ķīmijas skolotāju... Neba nu viņa bija dikti simpātiska, Jankam vienkārši nepadevās tas priekšmets...

Tā kā pasākums notika pirtī, bez otrajām, trešajām un vēl visādām citām pusēm, ar daudzveidīgu alkohola piedalīšanos, tad bija pilnīgi skaidrs, ka tikai dvielīšos ietinušies iereibušie sieviešu ķermenīši ir kā medusmaize mūsu Amoram - Jankam. Viņa godkārīgais raksturs neļāva par savu "upuri" izvēlēties kaut ko vājāku par pašu labāko, tāpēc jau no Ilzes ierašanās brīža viņš centās iegūt viņas labvēlību. Un pēc visa notikušā spriežot, Jankam tas arī sāka izdoties, jo pēc pāris stundām viņš jau dūdoja Ilzes, kura sēdēja viņa klēpī, ausīs dažādus neķītrus vārdus, no kuriem saklausīju tikai "balodīt", "maziņā", "Ilžukiņ", "vāverīt un droši vien vēl visādus mazus dzīvnieciņus piesauca. Viņa sejā bija saskatāmi uzvarētāja vaibsti acu mirdzuma apspīdēti.

Tā kā balles karaliene bija ieslodzīta Jankas spēcīgajās rokās, tad loģiski, ka pirtī viņa vairs negāja. Arī pārāk iereibušie pirtī vairs negāja, jo vienkārši to vairs fiziski nespēja.. Tur gājām vairs tikai mēs - dzīves atstumtie deģenerāti, kurus interesēja tikai alkohols, veču pļāpas, katra paša bizness un Ilzes Lexusa motora tilpums. Tā nu pēc kārtējās bandas apspriedes karstajā, miklajā telpā, atgriezāmies "viesu zālē" un pamanījām tādu skatu - nav ne Jankas, ne Ilzes! Nekādas pārsteiguma sajūtas - visi kā viens visticamāk tajā brīdī nodomājām, ka kādā no augšstāvā esošajām istabiņām Janka droši vien plūc savu izsmalcināto ielenkšanas pūliņu augļus, ieslidinot savu ego starp Ilzes miklajām lūpām..

Izrādījās, ka pirtī bijām sabijuši pārāk ilgi, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka mans ķermenis tā vien kliedza pēc nikotīna. Nevis tāpēc, ka prasījās pati kūpošā narkotika, bet gan tāpēc, ka tad man būtu jādodas ārā no telpām, mitrajā rudens gaisā uzsmēķēt un pie viena atveldzēt organismu. Tas šajā brīdī likās ļoti nepieciešams. Izejot laukā no pirts tērpies tikai vienā dvielītī, sastapu tālumā drūmi raugojošos Janku. Pametu acis Jankas skatiena virzienā un tālumā saskatīju divas sarkanas, gaistošas uguntiņas... Es uzreiz sapratu kas ir noticis, taču kā jau īsts džeks, nolēmu izturēties tā, it kā būtu pārāk iereibis un stulbs, un netraumētu jau tā iedragādo Jankas ego vēl ar saviem skaļajiem smiekliem... Centos uzsākt ikdienišķu sarunu piedāvājot cigareti.

- Nu, kas ir, Janka, aizbrauca?
- Kas ir, kas ir... Kaut kāda polārā mitrene, bļeģ!