Polārā mitrene
Pa tundru šaubīgi slāja meitene. Tāda, mazliet ar aizdomīgu paskatu, tādu sārtumu vaigos. Ārā bija septembris, pirmie lielie sniegi. Laiks pāriet no vasaras pusmētelīša uz ziemas kažociņu.

Ar katru soli viņa brida arvien dziļāk kupenās. Jau trīs stundas viņa brida, un nezināja cik ilgi vēl jābrien. Meitene nezināja arī cik tālu ir mērķis. Viņa zināja tikai ka tas ir. Ziemeļu kupenās.

Soļi palika lēnāki, skatiens nogurušāks un pat smaids jau sāka dzist daiļajā sejiņā, kad pēkšņi meitene sajuta pieskārienu kājai. Kupenā. Viņa sastinga.

Pazaveroties lejā varēja redzēt baltus, tievus taustekļus kas nepāra skaitā vijās ap viņas kreiso kāju. Ātri tie tiecās uz augšu, aiz sevis atstājot slapju sliedi, kas vienlaikus sildīja ķermeni un saēda biskes, kleitu un silto apakšveļu. Viss bija gluži tā kā vecākās sievietes bija stāstijušas. Patīkami un vienlaikus bailīgi. Silti un mulsinoši. Cerīgi bet ar neskaidru perspektīvu. Mazliet sāpīgi.

No kupenes parādijās divas acis, uz stiebriņiem. Vērās uz augšu kā piemēroties rāvienam. Un rāviens sekoja nekavējoties. Viss ķermenis pēkšņi bij taustekļu varā. Noklāts no galvas līdz kājām. Vēl brīdi meitene-mitrene stāvēja kājās, tad strauji saguma un ienira kupenā. Zemsniega kūkums strauji attālinājās virs sniega segas atstājot tikai acis tievu viciņu galos. Četras acis.

Pēc desmit gadiem polārā mitrene atgriezīsies un atkal sadalīsies meitenē un mitrenē. Meitenei būs vēl sārtāki vaigi, daiļāks augumiņš, stiprāki kauli un spriagāks prāts. Iespējams viņai izdosies apprecēties ar ģeologu.