Kā tev nav kauna! Tu liec man noticēt, ka viss varbūt būs, un tad, un tad tev parādās atkal jauna. Un es sēžu kā muļķe un klausos skumjas dziesmas, ar vārdiem, ka negribu tevī iemīlēties, bet tas jau ir noticis, bet tu, tu pat nevari atrakstīt.
Un vēl aizvakardienas teātris par to, kas ir cilvēks, kas veidojis manas bildes, cik tuvs un jautājumi, vai viņš nav mans puisis. Zini, kad tu mani tā tincināji, man patiešām likās, ka tu esi greizsirdīgs to mirkli. Un tagad tu skaipā raksti pie paziņojuma, ka vēlies samīļot kādu Agneti... un droši vien visu dienu runā ar viņu, jo laika atrakstīt man tev nav...
un zini, tev izdodas būt manās domās visu laiku. un tagad manas lūpas deg no greifrūtas, kas ticis vienkārši norīts bez garšas, jo man nav nekā cita, kas liktu par tevi nedomāt un acis grib raudāt un es salstu no iekšienes...