Es pielaidu Tevi pārak tuvu sev klāt. Un tagad sāp. Bet negribu Tevi ne pie kā vainot, jo tā jau tajā dzīvē ir - cilvēki nāk un iet un atstāj daļiņu sevis. Mēs satikāmies, kad man tas visvairāk bija nepieciešams. No Tevis es ieguvu daudz un būšu par to vienmēr pateicīga. Īpaši par to, kā mainīji manu domāšanu un jo īpaši - par to, ka liki noticēt sev. Ka liki man paskatīties spogulī un ieraudzīt to, ko iepriekš neredzēju. Paldies Tev! Tev manā sirdī paliks īpaša vieta un es ceru,ka kaut daļiņa no manis paliks arī Tavējā.
Jā, var jau teikt, ka pie vainas attālums un blablabla, bet es tam nepiekrītu. Varbūt es Tev nebiju tik īpaša, lai censtos nosargāt to, kas mums bija.
No kļūdām gan joprojām nemācos. Turpinu pielaist cilvēkus sev pārāk tuvu klāt. Tevi jo īpaši.Un pēc tam sāp. Arī tagad.