mm, tad droši vien sapratne beidzas tur, kur kultūratšķirības no-ouverraido iespēju funkcionāli norobežoties*, un spēja ieraudzīt citos cilvēkus iztek lēnām kā benzīns uz asfalta, kad redzi, ka esi vienīgais, kas mēģina no savas puses pielāgoties un mainīties, otrā pusē redzot tikai nemainīgu sev-svešu egoistisku paradumu sienu


*brīdī, kad "viss, kas ir tavs, ir mūsu" attieksme sastopas ar "mans ir mans, un tavs ir tavs" attieksmi, otrā attieksme nelaužami cieš fiasko, jo Mūs uztver Es kā daļu no sevis, nozogot iespēju Es eksistēt brīvi un pilnvērtīgi, nū, tobiš ir kultūratšķirības, ar kurām ir neiespējami funkcionāli sadzīvot, ja viņas ir konceptuāli pretējas savējai personīgajai kultūr-identitātei