pajautā! - Mazo sugu suņi

Nevaru gan spriest par visiem, bet vismaz mana attieksme ir agresīva nevis pret suņiem, bet to īpašniekiem. Suns (da jebkāds - liels, mazs) nav vainīgs, ka viņa saimnieks nedraudzējas ar galvu.

"Kādēļ kaķu turētājus nesauc par plānprātiņiem ar slimām vajadzībām?"

Tāpēc, ka kaķu saimnieki nemēdz staipīt apkārt savus kaķus kā fancy rokas somiņas, neved viņus uz speciāliem, kaķu solārijiem, manikīriem, nerīko viņiem kāzas un vvz kādus pārtijus, neģērbj cilvēku drēbēs u.tt. u.tjp.
Ja kaut kas tāds tiktu darīts, kaķis vnk pa kluso piedirstu sava saimnieka kurpes.

Bet vispār - no kurienes tad nāk termins "kaķu tante" ja ne no cilvēkiem, kas kaķu turēšanu uzskata par vecuma plānprātības pazīmi.

"No kurienes tas ņirdzīgums un agresivitāte pret maziem suņiem? To es vēlos saprast.
Kādēļ neapsmej zivtiņu un bruņurupuču turētājus? :)"

Mans viedoklis ir šāds un tas sakņojas manis pašas attieksmē un tās analizēšanā jau kādu laiku atpakaļ un, manuprāt, daudziem varētu būt līdzīgi iemesli nicīgai attieksmei pret mikroskōpiskiem suņiem tieši šāda iemesla dēļ.

Domāju, ka tas saistīts ar priekšstatiem par lietu būtību, kurus mēs iegūstam agrā bērnībā. Visbiežāk ir tā, ka mēs izaugam ar nosacītu priekšstatu par to, kas un kā izskatās un kā ir pareizi. Attiecībā uz dzīvniekiem, vairāk tomēr ir pieņemts, ka maziņa ir pelīte, kaķis ir lielāks un suns vēl lielāks. Kāmīti var turēt būrītī un kužināt, kaķi paijāt un gaidīt, kad viņš noķers peles, bet suns ir mājas sargs un palīgs dažādos citos pasākumos. Katram no dzīvniekiem ir kāda noteikta loma un, ja suns kopš bērnības vai apkārtējā kultūrā kā tādā jaua tradicionāli, jau izsenis nav mazs trīcošs un sargājams pirdiens, kurš labākajā gadījumā arī ķer žurkas (kaut vai vēsturiski, kā tas ir ar, piemēram, jorkšīras terjeriem), tad ir tikai likumsakarīgi, ka daudziem cilvēkiem pret šo būtni būs aizspriedumi. Tāpēc, ka šāds suns nepilda tam piešķirto lomu. Un, tā kā suns tomēr ir tāds stiprs un drosmīgs utt. - stereotipiski, tad būdams mazs un sargājams daudzu cilvēku acīs gluži vienkārši neizpelnās cieņu un netiek novērtēts kā suns, te arī tas nicīgums un ņirdzīgums, sak', kas tad tas par suni.
Un, manuprāt, tas nav gluži tāds aizspriedums, ka "nepieņem ko jaunu", tas ir tā, kā mēs bērnībā iemācāmies, ka sniegs ir balts, odi kož un zupa ēdama ar karoti, nevis nazi.

Zivtiņu un bruņurupuču īpašniekus tik daudz neapsmej tāpēc, ka viņi tur stereotipiem atbilstoša izmēra dzīvniekus, kuri pilda attiecīgajam stereotipam atbilstošu lomu, piemēram, zivis tak dzīvo akvārijā un netiek lidinātas pa gaisu ar hēlija baloniem pie astes utml.
Vēl mazsuņu īpašnieki saņem gana daudz nievu par to, ka daļa no tiem savās rūpēs par suni iet galējības un jebkuras galējības pašas tā vien pievelk nožēlu, izsmieklu un citas neforšas lietas. Protams, ne jau visi ir tādi un ne visi iet suņus solārēt un precināt, bet te nu atkal ir izaudzis jauns stereotips.

Personīgi man patīk dzīvnieki (ļoti), tai skaitā suņi, bet "normāli suņi", nevis riebjas suņi vispār, taču nekādu cieņu neizpelnās pirdiensuņi.

Zināmā mērā parodējot to suņu staipīšanu pa visurieni, vienbrīd staigāju ar kaķi. Kopš man ir divi, tas ir diezgan nereāli, it īpaši pilsētā. :D

:) Tā jau ir - vienmēr var atrast, par ko paņirgāties. Galvenais, lai tā paņirgāšanās ir labvēlīga, kaut gan arī tas var ļoti nokaitināt un apnikt.
Lai veicas ar stereotipu laušanu!

(Nākamo paaudžu pārstāvji jau vieglāk pieņems mikrōsuņus, ja tas Tevi kaut cik mierina! :D)