pajautā! - Mazo sugu suņi

Te nu beidzot ir izsmeļoša atbilde uz manu sasāpējušo jautājumu.
Tavā komentā var atrast atbildi arī uz to, kāpēc Latvijā attieksme pret maziem suņiem ir neiecietīgāka kā citur eiropā. Tur, jādomā, pieraduši pie visa izmēra un sugu suņiem jau no bērnības, bet šeit tie tika ievesti salīdzinoši nesen. No "krievu laikiem" atceros vien tos mazos melnos tievkājīšus (toiterjerus?), kuri nikni rēja un izraisīja vairāk smaidu nekā bailes.
Jā, pārmērīgas rūpes mēdz izsaukt nievas, kā jau viss, kas pārsniedz pieņemtās normas robežas.
Bieži nācies nest suni rokā, jo citādi viņu vienkārši samītu, bet nēsāt vienmēr somā - tas dažkārt ir lieks smagums.
Hēlija baloni, apģērbi, kāzas un solāriji gan nav aktuāli, bet.. ko tu cilvēkam padarīsi.
Dažs notērē naudu "laimētavā", dažs ķerts uz smalkiem vīniem, dažs lako sunim nagus, dažs smaržina kaķi ar šanel numur 5 un novēl viņam miljonus pēc savas nāves.

Tā nu sanāk, ka laikam esmu nokļuvusi zem stereotipu smagā vesera. Nav jau nekas jauns, esmu blonda un tas nozīmē, ka glupa no dzimšanas. :)

Savā ziņā dzīve, tikai tai zināmu iemeslu dēļ, gribējusi man ko mācīt, piespēlējot skolotāju maza suņa izskatā. Viņu iepazīstot tuvāk, nācies konstatēt, ka smadzeņu viņam pietiek, ka daudzos punktos viņš ir pārāks par kaķi, godam pilda savu "otršķirīgo uzdevumu" - mīl un vēlas būt mīlēts, jo žurku man nav.:) Nekad nedomāju, ka es to pateikšu. Vienīgi tā nicīgā attieksme no apkārtējo puses mani nebeidza mulsināt. To vajadzēja izrunāt. Un saprast. Un šeit runājot es sapratu galveno: nav svarīgi ko tu dari, kā tu dari, cik liels un kāds tev ir mājdzīvnieks, kādas forma ir tavai cepurei un kāds zīmējums uz mīļākās krūzītes, vienmēr un par visu atradīsies vieta nicīgai attieksmei, stereotipiskai domāšanai. Un jājūtas priecīgai par to vien, ja nicīgums nav pārāk agresīvs.
Paldies Tev par saturīgo komentu un atvēlēto laiku!

Noteikti pieņems, mēs tak nav mežōn!
Vien žēl, ka es to nepiedzīvošu, bet tā gribētos ielūkoties gāišās nākotnes cerību logā jau tūlīt. :)