pajautā! -

Dievmāte nav Dievs un viņa neietilpst trīsvienībā. Viņa ir cilvēks.Turklāt Dievmāti nepielūdz, bet gan godina. Viņai nepiemīt nekādas Dieva īpašības. Viņa ir Dieva Dēla māte. Vissvētākā no cilvēkiem.

Šis ir iz Romas katoļu ticības mācības, attiecīgi citām konfesijām būs savs viedoklis (par ko arī ne mazums teoloģisku plēšanos ir bijis).

Par svētajiem un svēto sadraudzību (saīsināti):
Pie Kristus Baznīcas pieder ne tikai kristīgie virs zemes, bet arī tie, kas jau priecājas Dieva valstībā. Ar tiem mūs vieno draudzība. Mēs godinām un piesaucam svētos, bet viņi savukārt aizlūdz par mums pie Dieva.

Es pati esmu Romas katolis un Dievmāti godinu savureiz arī uz ceļiem krītot :))) Bet tik un tā - tā ir tāda godināšanas forma. Un visas lūgšanas viņai un visi Dievmātei veltītie ritāli ir godināšana, nevis pielūgšana. Cilvēki cer uz viņas lūgšanām un aizbildniecību, cer, ka viņa aizliks pie Dieva labu vārdu par mums grēciniekiem, bet tik un tā viņa nav Dievs un tikai Dievs pieņem lēmumus.
Tiešām, rituālus vērojot, var izskatīties, ka Diemāte ir Dievs. Bet nav. Tas gan neiespaido dažu konfesiju dedzību Dievmātes godināšanā.

Ar ziņu.

Pielūdz Dievu, godina izcilus cilvēkus. Piemēram, svētos. Dievu pielūdz un lūdz, jo viņam ir vara, viņš ir Radītājs un vispār viņam pieder teikšana.
Svētajiem 1) izrāda cieņu, jo viņi ir ar savu dzīvi dažādos viedos liecinājuši par Dieva klātbūtni, 2) cer uz to, ka viņi, Dievam tuvu esot, aizliks kādu labu vārdu par mums, kas esam šajā dzīvē. Pielūgšanas un godināšanas izpausmes ir līdzīgas, jo tie visi tomēr ir Dieva darbi, Dieva klātbūtne cilvēkos, un katrā ziņā tā visa ir saskarsme ar dievišķo realitāti. Bet kā jau teicu, svēto godināšana ir atsevišķu konfesiju lieta. Es stāsu no Romas katoļa viedokļa. Citām konfesijām ir cits viedoklis.
Bet tas par to, ka kristieši pielūdz Trīsvienīgo Dievu gan paliek spēkā :)

Man pašai attiecībā uz svēto godināšanu ir vairāk tā, ka īpaši dažus no viņiem apbrīnoju par to, kā viņi dzīvoja, par to, ko viņi darīja, par visām izcīnītajām cīņā. Par to, kā viņos atklājas Dievs. Un viņu pieredze kaut kādā ziņā kļūst arī par manējo. Attiecīgi es iekļauju viņus savās attiecībās ar Dievu. Kā iedvesmu. Un dažkārt es izmantoju viņu lūgšanu vārdus savās lūgšanās. Un es ceru, ka tad, ja patiešām ir šī sadraudzība starp debesīm un zemi, tad viņi ir arī manis dēļ svētie. Tāpēc, lai es spētu izcīnīt savas cīņas.