pajautā! - mūžības elpa

Nu tip nedrīkst.

Bet 1) neviens nekontrolē 2)reliģiski apsvērumi, pēdējā griba utt, kuru dēļ pieļaujami visādi izņēmumi, ja vien tie nav tieši pretēji konkrētam aizliegumam. Un gluži konkrēta aizlieguma nav.

Likumā ir uzskaitījums 'kā drīkst'.
Vai šo uzskaitījumu atzīt par izsmeļošu (tb - tādu, kas aizliedz jebkādā citā veidā) jau atkarīgs no normas piemērotāja.
Bet arī tad vēl ir tāds brīnums kā teleoloģiskā redukcija un tamlīdzīgas juristiem vien zināmas figņas, ar kurām vienkāršam cilvēkam nav ko sev galvu piebāzt.

Iespējams, ir kaut kādi Veselības ministrijas rīkojumi, kas tad jāmeklē Naisā un vēstnešos, es pagaidām ar likumi.lv izlīdzējos. Varētu arī joprojām spēkā būt kaut kadi Labklājības ministrijas Veselības departamenta (vai kā nu sauca to iestādi, pirms Veselības ministriju izveidoja) izdoti rīkojumi, kas to regulē sīkāk. Tos vēl neskatījos.

Tās vecmāmiņas gadījumā - var pamēģināt uzrakstīt iesniegumu Veselības ministrijai sniegt uzziņu par likumu regulējumu šādā situācijā - vecmāmiņas griba būt apraktai konkrētā vietā jau ir pavisam konkrēts gadījums, par to uzziņu var prasīt.
Ja gluži VM (vai kāda tās struktūrvienība) nav īstā institūcija, viņiem ir iesniegums jānosūta tai, kas nu būs īstā, tevi par to informējot.
Prieks ar uzziņu ir tas, ka, atšķirībā no tā, ko mēs te varam naisā un likumi.lv sameklēt, tā ir mazliet saistoša iestādei, kas to sniegusi.

Šķiet, publiskās tiesības no privātajām (un šajā gadījumā ir runa par publiskajām) raksturoja tas, ka publiskajās aizliegts ir viss, kas nav atļauts. Privātajās ir otrādi. Kaut kā tā, juristi var mani labot.