pajautā! - Ir kaut kā jāpārstāj rīt

Man draudzene bija ļoti apmierināta un guva neskaitāmas vērtīgas atziņas šajās grupās http://www.kaneapeststresu.com/p/mainpage.html . Man pašai likās par dārgu, es neaizgāju, bet viņai tur iemācīja daudz noderīgu knifu un mehānismu, kā apstātie, kā paciesties, kā izvērtēt, kas notiek.
Es par šo tēmu (emocionālā ēšana) rakstīju maģistra darbu, un pētījums vedina domāt, ka tas, ko mēs saprotam ar emociju apēšanu, ļoti bieži patiesībā var būt kas cits - garlaicība, iespaidu trūkums, iemācīts mehānisms. Te komentāros izskanēja, ka terapeitei būtu vajadzējis strādāt ar emociju atpazīšanu, bet tas ne obligāti tā ir. Tas var būt viens no variantiem, taču, ja tu raksti par dziļu depresiju, tad ēšanas traucējumi var būt simptoms, nevis cēlonis, un tad ir visā nopietnībā jāiet pie psihiatra. Klīniska depresija nav joks, un dažādu grupu apmeklēšana var prasīt tādus iekšējus resursus, kas uz depresīva fona var vispār nebūt pieejami. Man šķiet svarīgāk, vai terapeite tevi mudināja iet pie psihiatra un ārstēt depresiju.
Te izskanēja arī par trauksmi, arī par agrīnās bērnības traumām vai vēlākā posmā apgūtiem veidiem, kā mēs kontrolējam savu dzīvi. Visas ir labas un iespējamas versijas, bet risinājumi ir atšķirīgi. Ir svarīgi, kādu virzienu pārstāv tavs terapeits, un cik dziļi un seni ir problēmas cēloņi. Kognitīvi biheiviorālā terapija palīdzēs tieši ar apzināšanos un sevis kontrolēšanu, bet ne tad, ja jārokas bērnībā. Savukārt rakties eksistenciālajā psiholoģijā, ja problēma patiesībā ir ar impulsu kontroles grūtībām, būs par smagu. Un jebkura terapija var būt par smagu pie ķīmiskas, klīniskas, neārstētas depresijas.

Paldies liels!
Jā, iešana pie psihiatra ir plānā drīzumā, līdz tam ar terapeitu kopā esam nonākušas. Bet nu tas vairāk ir depresijas kontekstā.
Bet kā saprast, vai man vienkārši ir "problēma ar impulsu kontroli" vai tiešām ēšanas traucējumi ir simptoms/sekas kādām senām emocionālām traumām, līdz kurām tad ir jāaizrokas un kaut kas jārisina?