Kad lasīju šo darbu, es to nodēvēju par Bankovska vieglo literatūru, jo manā uztverē viņam ir arī krietni smagāki darbi, kas velk un velk sev līdzi, gan trenējot atmiņu, gan prasot iedziļināties. Kopumā man laikam visvairāk patīk šī autora stāsti, to ironiskums un mainīgums.

Bet kas tiek darīts ar grāmatām, kas ļoti saistījušas? Vai tad tās arī galu galā netiek noliktas plauktā, lai stāv?
Tas nu tā. Druscīt apspēlējot radīto noskaņu ieraksta noslēgumā.