Vēlētos gan iebilst, ka neskatoties uz detalizētajiem smaržu aprakstiem, autoram nav izdevies pārkāpt pāri pašam sev, un telpa tīri arhitektoniski tomēr ir izbūvēta vizuālajā vidē un tikai pēc tam piepildīta ar smaržām.

Taču tas nodrošina grāmatas saprotamību (lasāmību) un neiemet to pilnīgā post-modernismā, taču tā grāmata nemaz nav deguna cilvēka skatījums. Ja nemaldos, tad varbūt tieši tāpēc ir izmantota 3. persona "viņš", lai konstruējot telpu pēc vizuālā modeļa, tajā varētu ievietot kādu personu (kura tiks skatīta no malas) un pateikt, ko viņa jūt ar degunu citādi visnotaļ vizuāli uztveramajā telpā. Un neko nespējot pateikt par objektu pasaules konstituēšanos šīs tik dīvainās būtnes laiktelpā, jo viņa galvā īsti neielīst...


Ienāca prātā doma, ka varētu arī savādāk, proti, par pamatu ņemt tieši šo smaržu pasaules arhitektoniku, un (vēl jo vairāk) - nepateikt, ka tā ir darīts. (Ne visi autori taču apraksta vizuālos tēlus sīkās detaļās!)
Rezultātā varētu būt diezgan interesanta šizofrēnija sanākusi, it sevišķi, ja pats stāsta sižets būtu mazliet mīklains (kā Linča filmās, piemēram). Lasītājs varētu savu gara sprandu aplauzt.