Uz pēdējā vāka rakstīts, ka "Amēlija, diplomāta meita, 22 gadu vecumā sāk strādāt par tulku kādā milžigā uzņēmumā Japānā. Jaunā sieviete ir šeit dzimusi, runā nevainojamā japāņu valodā un ieguvusi plāsas zināšanas par šīs zemes kultūru un vēsturi, tomēr drīz viņai kļūst skaidrs, ka ar to vien nepietiek, lai izprastu darba vietā valdošo atmosfēru, noteikumus, tradīcijas... "

Ja godīgi, esmu ļoti vīlusies, izlasot šo grāmatu vienā pēcpusdienā... Nekādas literārās garšas šim savārstījumam nav. Tai ziņā P.Baka ar savām grāmatām par Ķīnu un ķīniešiem ir daudz pārāka par šo autori. Un ne velti sinologi šad tad zobojas, ka tie japāņi ir surogātnācija - hieroglifus paņēmuši no ķīniešiem, un klāt vēl piemunstruējuši divas ābeces - hiraganu un katakanu... Lai arī "Vostok - ģela tonkoje", es dodu priekšroku ķīniešiem un viņu sarežģītās vēstures un tagadnes studijām. Lai arī mežonīgāki un barbaristiskāki, viņi tomēr, manuprāt, ir cilvēcīgāki un atvērtāki.     

Vienīgais, kas mani mazliet paņēma savā varā, bija ideja, kā autore izklaidējās ar savu iztēli: "Es pievērsos smalkai izklaidei: iztēlē pamazām izjaucu Fibiki frizūru. Es atdevu brīvību šim spoži melnajam matu klājienam. Mani nemateriālie pirksti tiem piešķīra brīnišķīgu nevīžību. Dažkārt es paplosījos un sajaucu Fibiki matus tā, it kā viņa būtu pavadījusi trakulīgu mīlas nakti. Šī mežonība darīja viņu cildenu. Gadījās, ka Fibiki pieķēra mani iedomu frizieres darbā: - Kāpēc jūs uz mani tā skatāties? - Es domāju, ka japāniski vārdus "mati" un "Dievs" izrunā vienādi. - Arī "papīrs", neaizmirstiet to! Atgriezieties pie papīriem!" Šis man atgādināja pie vineta lasītos fantāzijas lidojumus.

Visticamāk, ka konkrētais grāmatas eksemplārs nonāks kādā bibliotēkā kā labprātīgs ziedojums. Tukšs un bezgaršīgs.