Gabriels Garsija Markess "Simts vientulības gadu"
Man nepatīk, drošvien ar, ka nepadodas literatūras kritika. Varu tikai pateikt vienu: mīlu literatūru, kas ievelk sevī līdz pēdējai lappusei un pēcāk izplēš tavu pasauli par vēl dažiem centimetriem. Šīs grāmatas izlasīšana ir kā grūta šķiršanās no ārkārtīgi mīļa un tuva cilvēka, kura pietrūks vēl ilgi, ilgi, līdz atmiņas izbalēs un tās apjoms ir tikai priekšrocība.
jūsu pievilināšanai, lai piedzīvotu, ko piedzīvoju es, uz labu laimi uzšķīru citātiņu: "Un tieši tad viņa arī ievēroja, ka par Maurisio Babilonijas tuvumu aizvien pavēstī dzeltenu tauriņu bars. Viņa gan tos jau bija redzējusi mehāniskajās darbnīcās, bet nodomājusi, ka tauriņus pievelk krāsu smakas. Reizēm viņa bija manījusi kinoteātra pustumsā tauriņus virmojam ap Maurisio galvu"