No rīta piecēlos, padzēru kafiju un, nevarot izlemt, ko īsti iesākt ar dienu (kā tas nereti ir sestdienās), ieņemot nogaidošo pozīciju, sāku tīrīt vannasistabas flīžu savienojuma vietas ar zobubirsti kā Žurks Haruki Murakami romānā Aitas medīšanas piedzīvojumi. Patiešām efektīgi.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" /> 

Varbūt tajā brīdī es beidzot skaidri sev noformulēju īstos iemeslus, kādēļ man patīk lasīt Haruki Murakami. Tas nav sižets, pat valoda ne, tās ir viņa īpatnējās spējas attēlot dzīvi. Viņa darbi nogulsnējas galvā kā neko nepamācošas rokasgrāmatas nepieradināmajai dzīvei. Mani apbur tas, ka starp rindiņām vienmēr uzglūn viņa slēdziens par dzīvi- proti, tā ir tāds kā poētisks nekas.

Patiesībā šis romāns nav diez ko interesants. Tā sižetu, virspusīgi aprakstot, varētu pateikt pavisam īsi- viņš un viņa peripetijas ar sievietēm + pāris skaistas metaforas un pāris dīvainas sižeta detaļas, kas paliek bez paskaidrojuma. Tomēr to lasīt bija baudījums.

Vairāk par romānu un iespēja izlasīt fragmentu

Haruki Murakami darbi elektroniskajā bibliotēkā FictionBook

P.S. Nesen DC++ atradu Aitas medīšanas piedzīvojumus latviski. Ja kādam ir interese, komentāros norādiet e-pastu.