man ar šito savukārt bija tā - domāju, ka viņā vilšos (līdz šim ir bijusi tāda cēloņu-seku likumsakarība, ka visās bukera prēmijas laureātēs vīlos), īpaši jau pēc tulka ievada, no kura atceros vienu frāzi "es lasīju un domāju, kas tas, fuck, par sviestu?" [iespējams, neprecīzs citāts, taču doma bija tieši tāda]. taču grāmata mani uzrunāja. zem visa truluma un rupjuma tur tomēr slēpjās kaut kas, kas ir labs. nedefinējamas atziņas.
lasīju to grāmatu jau pasen, bet man tiešām patika. iespējams, tieši tādēļ, ka nebiju ne uz ko sacerējusies.