Andra Neiburga "Stum stum"
Neesmu vēl to pabeidzis lasīt, bet tā jau ir kļuvusi par manu apsēstību. Mani nepamet sajūta, ka šī ir tā grāmata, kuru es varētu gadiem nēsāt līdzi. Pārlasīt rindiņas nesaistītā kārtībā. Katrs teikums, katra rindkopa šeit dzīvo pati par sevi. Es varētu atvērt šo grāmatu kā to dara pirmo reizi sastopoties ar jebkuru grāmatu, tā nevērīgi, necenšoties atrast ko konkrētu, tikai iemest aci, izlasīt vienu rindkopu un nākošjā brīdī aizvērt un dzīvot jau citā pasaulē.
Lasīt man viņu ir grūti un reizē tik viegli. Man gribas šo lasīšanas procesu izstiept pēc iespējas garāku. Katra lapa tiek paņemt kā ērķšķoga no šķīvja. Ērkšķoga, kuru tu pilsētā dzīvodams esi tik ļoti vēlējies. Un šis šķīvis, pilns līdz malām, kļūst ar vien tukšāks, kaut arī tik ļoti negribās. Un tāpat arī ar grāmatu. Tāpēc es to nesakapmju un neizlasu vienā vakarā. Bet lasot katra rinda liekas tik tuva, tik izdzīvota, ka reizēm es tajā ieķeros un palieku domās līdz brīdim kad attopos un lasu tālāk.
O, jā, Andra Neiburga patiesi prot rakstīt. Šo autori es gribu nosaukt par cilvēku, kurš redz. Vairāk nekā citi. Brīžiem liekas, ka viņa redz to ko palaižam garām mēs un neredz lietas, kas nonāk mūsu redzes lokā. Bet citreiz liekas, ka tomēr viņa redz visu. Te es domāju patiešām visu. Visu.
Jāatzīstas, ka šī grāmata ir mana apsēstība jau gadu, kaut arī tikai tagad to sāku lasīt. Visas tās reizes, kad grāmatnīcās tā ir atšķirta un pašķirstīta, izlasīts pirmais, tikai puslappusi garais, stāsts. Apsēstība.
Un tāpēc šķiet īsti vietā šo nelielo stāstiņu ielikt arī šeit.

--------------------------------------------------------------------------------
Piemiņas fotogrāfija
-Man neiet iekšā fonā tā baznīca kopā ar bāku.
-Atkāpies.
-Nu nav taču kur, jau tā kājas slpajas.
-Tad ņem bāku vien.
-Nav tas.
-Nu tad baznīcu vien.
-Galīgi nav tas.
-Nu tad noknipsē mani ar to tanti ar ķerru aiz muguras. Un govi. Un pietiks.

Andra Neiburga "Stum stum", 7. lpp.
---------------------------------------------------------------------------------