"11 minūtes" lasījusi neesmu un šķiet, to nemaz nelasīšu.
"Alķīmiķi" lasīju trauksmainajā vecumā, kad vārdi, kas "ielīst dvēselē un to sasilda" bija tieši laikā vajadzīgi. tagad pašķirstot "Alķīmiķi" vairs nesaskatu tur nekādu īpašu burvību.
"Veronika grib mirt" - jā, to gribu izlasīt vēlreiz, tiešām patika.
"Senjorita Prima" un "Pjedro upe ..." nu nekas īpašs.

Tātad, mans personiskais secinājums - Koelju darbiem spiežas cauri tāds kā sektantisms, pārspīlēts garīgums - gaisīgums. Tas man nepatīk. Veronikā tā visa, manuprāt, ir vismazāk, tā grāmata man līdz ar to visvairāk patīk.