[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in
Kastoteica's LiveJournal:
| Tuesday, July 31st, 2007 | |
| 11:46 am [shelly] |
""Jums," es viņam teicu, "Ir jāizjūt cieņa pret tiesu!" Tad viņš pirmo reizi paskatījās tieši uz mani, viņš raidīja man dziļu zilacu skatienu, kurš aizslaucīja visu citu no pasaules, atstājot tikai viņu un mani. "Nē, tiesas priekšsēdētāja kungs," viņš atbildēja. "Man ir jāizrāda cieņa pret tiesu."" |
| Sunday, July 29th, 2007 | |
| 11:55 pm [zimbabve] |
Ka vēstules, ko mīlētāji viens otram rakstījuši, atrodas Kara muzeja arhīvā. Kā tas viss varētu veidot nobeigumu? Kādu jēgu, cerību vai prieku lasītājs gūtu no tāda stāstījuma? Kurš gan vēlētos noticēt, ka viņi nekad vairs nesatikās, nepiepildīja savu mīlestību? Kurš gan vēlētos tam noticēt? Ja nu vienīgi kāds drūmākā reālisma pielūdzējs. Es nespētu to viņiem nodarīt. Esmu pārāk veca, pārāk nobijusies, pārāk iemīlējusies pēdējā dzīves atliekā. Mani gaida atmiņas zuduma paisums un pēc tam aizmirstība. Man vairs nav pesimisma drosmes. (...) Es zinu, vienmēr atrodas tādi lasītāji, kuri noteikti pajautās: "Bet kā notika īstenībā?" Atbilde ir vienkārša: mīlētāji paliek dzīvi un dzīvo laimīgi. (...) Problēma šo piecdesmit deviņu gadu laikā ir bijusi šāda: kā romāna autore var izpirkt savu vainu, ja, pateicoties absolūtai varai pār notikumu iznākumiem, viņa reizē ir arī Dievs? Nav neviena, nav nekādas augstākas būtnes, pie kuras viņa varētu vērsties, ar kuru varētu izlīgt vai kura varētu viņai piedot. Ārpus viņas nav nekā. Pati savā iztēlē viņa ir radījusi robežas un noteikumus. Savu vainu nevar izpirkt ne dievi, ne rakstnieki, pat ja viņi ir ateisti. Tas vienmēr ir bijis neiespējams uzdevums, un tur jau tas āķis. Atlika vienīgi mēģināt. |
| Thursday, July 26th, 2007 | |
| 8:00 pm [shi] |
"Iestājās klusums, pēc kura viņš klusām teica: "Piedod." Man riebjas šis vārds. Lai gan man arī riebjas, ka ķīniešu vīrieši vispār nav spējīgi to pateikt sievietei. Bet tas, kā Rietumu kultūra smērē šo vārdu visur un vienmēr kā tādu vazelīnu, ir vēl ļaunāk. Tas izklausās ļoti pieklājīgi, bet tas uzceļ stikla sienu starp tevi un sarunu biedru. Tas vienkārši sasaldē tevi." |
| 11:19 am [penny_lane] |
nu tad mazliet Lai dziedaatu, saakumaa ir jaatver mute. Vajadziigas plaushas un nelielas zinaashanas par muuziku. Nav nepiecieshams buut akordeona vai gjitaaras iipashniekam. Vieniigaa svariigaa lieta- gribeet dziedaat. Luuk, piemeeram, shii te ir dziesma. Es dziedu jums, (sievietes vaards). Es veeleetos prast dziedaat labaak, melodiskaak, tachu, iespeejams, juus nekad nepiekristu manii klausiities. Juus jau esat dzirdeejusi citus dziedam, bet juus palikaat veesa. Vinju dziedaashana bija paaraak vai nepietiekami skaista. (..) Ko juus no manis gribat? Ja man ir kaut kas sakaams, es to uzlieku uz papiira. Kad man ir kaut kas ko dot, es to atdodu. Juusu zinjkaare, kas iebaazj savu degunu pilniigi visur, mani saapina. Juusu komplimenti mani pazemo. Juusu teeja mani saindee. Es nevienam neko neesmu paraadaa. Es gribu buut atbildiigs tikai un vieniigi Dieva priekshaa... ja taads pastaav. (no tulkojuma fr valodaa tulkojis cibinsh pats.taadeelj latviskaa versija varbuut bikbik atskjiras) upd:"Viens pret otru, un Amerika tuukstosh kilometru attaalumaa! Es nekad vairs negribu redzeet Ameriku. " vai "Taa nav nejaushiiba, ka Pariize pievelk taadus kaa mees. Pariize ir samaakslota skatuve, uznjemshanas laukums, kas ljauj skatiitaajam noveerot, kaa attiistas konflikts. Pati jau Pariize nerada draamas. Taas saakas citur. (..) Pariize ir maaksliigo dzimshanu shuupulis. Katrs izsliid tai cauri un atgriezjas maajaas. Sapnjos mees atgriezjamies Berliinee, Njujorkaa, Chikaagaa, Viinee, Minskaa. Viine nekur nav tik ljoti Viine kaa Pariizee. (..) Shuupulis atdod savus beernus, lai tie vareetu no jauna atrast savas maajas." |
| 1:30 am [zimbabve] |
"Neviens neko neraksta, sliņķi tādi!" Hint - cibiņa, kuras niks sākas ar burtu Z:) |
| Wednesday, July 25th, 2007 | |
| 11:55 pm [zimbabve] |
Vai sapratāt, meitenes? Viscaur melnā, vislabāk jau no krepde...ā, pareizi, no krepdešīna. Viscaur melnā, un tādu skumju izklaidīgu sejas izteiksmi, un tad vēl mati, kas mirdz zem melnā plīvura (protams, jums jābūt gaišmatei), un centieties izskatīties tā, it kā jūsu jaunais mūžs būtu izpostīts tieši tai brīdī, kad jums vajadzēja trīssoļlēcienā mesties pāri dzīves slieksnim, toties neliela pastaiga parkā varētu nākt par labu, vēl papūlieties iznākt pa durvīm īstajā brīdī, un...ak, ko tur daudz, šie noteikti uzķersies. Bet ei, tā izrunāties par sēru drānām taču ir nejauki - kāds gan es esmu ciniķis, vai ne? |
| 2:12 pm [lemurs] |
Klasika ar visiem īpašvārdiem Pēterburgā, augstākajās aprindās, ar lielāku dedzību nekā jebkad risinājās sarežģīta cīņa starp Rumjanceva, franču, Marijas Fjodorovnas, troņmantnieka un citu partijām, un kā parasti to pārmāca galma tranu bazūnēšana. Bet mierīgā, greznā, vienīgi ar rēgiem, ar dzīves atspoguļojumiem nodarbinātā Pēterburgas dzīve ritēja pa vecam; un šai dzīves ritumā bija vajadzīga liela piepūle, lai apjēgtu briesmas un to grūto stāvokli, kādā atradās krievu tauta. Tāpat notika audiences, balles, tāpat darbojās franču teātris, valdīja tās pašas galma intereses, tās pašas dienesta intereses un intrigas. Tikai pašās augstākajās aprindās nopūlējās atgādināt pašreizējā stāvokļa grūtības. |
| Tuesday, July 24th, 2007 | |
| 9:25 pm [divi_g] |
Es nupat esmu jums parādījis, ka Šekspīrs bija tikpat draņķīgs stāstnieks kā kurš katrs arapaho indiānis. Tomēr ir viens iemesls, kāpēc mēs atzīstam "Hamletu" par meistardarbu: Šekspīrs mums stāstīja patiesību, un cilvēki ļoti reti stāsta patiesību (..). Patiesība ir tāda, ka mēs ļoti zinām par dzīvi, un mums nemaz nav skaidrs, kas ir labi un kas ir slikti. Un ja es, nedod Dievs, nomiršu, tad es gribētu doties uz debesīm un pajautāt kādam, kas tur ir pie teikšanas: - Hei, kas tad īsti bija labi un kas - slikti? |
| 1:43 pm [zimbabve] |
Es atminējos, ka pa vidu viņa uzglūnošajām, nepastāvīgajām garastāvokļu maiņām mēdza būt jautrība, mēdza būt dzīvesprieks, iespējams, ka mēdza būt pat sava veida siltums. Šo pasaules daļu māte bija paņēmusi sev līdzi. Viņa bija pazudusi līdz ar visiem starptoņiem. Kopš tā laika viņš ir bijis iesprostots pasaulē, kur pastāv tikai melns un balts. Viņš bija atvedis mani uz [valsts nosaukums], jo ( ... tālāk ... ) |
| 2:34 pm [lemurs] |
Mūsu klasiķi, paši par sevi, visi kā viens bija kārtīgi ļaudis. Šūberts nespētu nodarīt pāri pat mušai, un Mocarts gan reizumis bija parupjš, bet, no otras puses, viņš bija ļoti jūtīgs cilvēks un nepavisam nebija varmācīgs. Arī Bēthovens tāds nebija. Par spīti savām niknuma lēkmēm. Bēthovens, piemēram, sadauzīja vairākas klavieres. [..] Bēthovens vispār nespēlēja nevienu stīgu instrumentu, tikai klavieres, šodien to labprāt piemirst. Pretstatā Mocartam, kurš gandrīz vienlīdz labi spēlēja vijoli un klavieres. Cik zinu, tad Mocarts vispār ir vienīgais izcilais komponists, kurš spēja nospēlēt tiklab paša klavierkoncertus, kā arī savus vijoļkoncertus. Varbūt vēl Šuberts, ja būtu vajadzība. Ja būtu vajadzība! Viņš tikai nevienu nav uzrakstījis. Un viņš arī nebija virtuozs. Nē, virtuozs Šūberts noteikti nebija. Viņš nebija tāds tips, un arī tīri tehniski nebija. Jūs spējat iztēloties Šūbertu kā virtuozu? Es nespēju. Viņam bija gluži patīkama balss, vairāk gan piemērota vīru ansamblim nekā solo dziedāšanai. Kādu laiku Šūberts ik nedēļu dziedāja kvartetā, starp citu, kopā ar Nestroju. To Jūs, droši vien, nezinājāt. Nestrojs kā basbaritons, un Šūberts kā... bet tas jau neattiecas uz lietu. Tam vairs nav sakara ar problēmu, kuru es attēloju. Man liekas, ka Jūs interesē, kāds bija Šūberta balss reģistrs, tad, lūgtum, Jūs galu galā varat to izlasīt jebkurā biogrāfijā. Man nav Jums tas jāstāsta. Galu galā es neesmu nekāds mūzikas izziņu birojs... |
| 1:18 pm [lemurs] |
Dzīve šo prātojumu gaismā izskatās pēc ieilgušas mūžības, no kuras tomēr iespējams atbrīvoties, bet - caur nāvi. Un nāve šādi kļūtu par sava veida atmošanos, bet atmošanos - uz ko? Šī neziņa tikt izsviestam tukšuma krastos - bez miņas no pilnības un mūžības - mani apturējusi visos pašnāvību plānos. Cilvēks, lai kā viņam klātos, tik ļoti pieķeras pastāvošajam, ka beigās izšķiras par tā nepilnības un sāpīguma - pastāvošā kropluma cēloņa - atbalstīšanu, nevis par šīs fantasmagorijas iznīcināšanu ar paša gribas diktētu rīcību. Nereti, kad esam nonākuši līdz izmisuma robežai, kas mūs šķir no pašnāvības, kad uz savas ādas esam izbaudījuši visa veida ļaunumu un pietuvojušies atzīmei, aiz kuras ļaunais ir nepārvarams - šādā brīdī nereti uzrodas kāds mazumiņš labā, varbūt pavisam niecīgs, iemanto nesamērīgu vērtību un galu galā kļūst izšķirošs. Bailēs, ka varam iegāzties bezdibenī, mēs iekrampējamies šajā niekā kā pirmajā kumšķītī, kas pagadījies uz kraujas malas. |
| 10:09 am [goddes] |
Novadējies rīta skūpsts. Nevajag skūpstīt meiteni nākamajā rītā, jo viņas elpai ir puvekļu vai nāves smaka. Parasti viņa ir mirusi. Nevajag gulēt, ar ko pagadās. Miegs ir nāve. Bet ik rītu ir augšāmcelšanās. Miesas augšāmcelšanās. |
| Monday, July 23rd, 2007 | |
| 11:44 pm [zimbabve] |
garš citāts ...Citiem vārdiem sakot, runa ir par neticamām nejaušībām. Runa ir par "dīvainām lietām". Par acīm redzami jēdzīgām sakrītībām, kurām nav nekādas kauzālas cēloniskas sakarības. Visi, kas sēdējuši pie spēļu galda, būs ievērojuši, ka veiksme un neveiksme šķiet nākam pa porcijām. Spēlētāji runā par "laimīgām" un "nelaimīgām: dienām; un ne tikai spēlētāji. Tā domājam mēs visi. Un dažreiz rodas iespaids, ka notikumi pa īstam sazvērējušies pret mums. Notiek "dīvainas lietas", lietas, kas izaicina iespēju priekšnojautas. Vispirms paraudzīsimies uz nejaušības jēdzienu. ( ... tālāk ... ) |
| 11:13 am [zimbabve] |
Drošības tīklisms - uzskats, ka vienmēr pastāvēs finansiāls un emocionāls drošības tīkls, kas neitralizēs dzīves triecienus. Parasti - vecāki. (...) Simt vienisms - tieksme izķidāt, bieži līdz vissīkākajām detaļām, jebkuru dzīves aspektu, lietojot šim nolūkam pa pusei izprastu populāro psiholoģiju. (...) Esisms - indivīda mēģinājumi pašam formulēt sev piemērotu reliģiju tradicionālo reliģisko principu nepārzināšanas dēļ. Visbiežāk sajaukums no reinkarnācijas, personiska dialoga ar neskaidri definētu dieva tēlu, naturālisma un karmiskiem "aci pret aci" principiem. |
| Sunday, July 22nd, 2007 | |
| 11:08 pm [zimbabve] |
Plaši izplatīts ir pārpratums, ka gars ir kaut kas "gaisīgāks" par ūdens tvaikiem. Bet īstenībā ir tieši pretēji. Gars ir stingrāks nekā ledus. (...) Reiz bija vīrs, kas neticēja eņģeļiem. Kādu dienu viņu, neskatoties uz visu, apmeklēja eņģelis, kamēr vīrs bija ārā un strādāja meža darbos. (...) Viņi kopā pastaigājās nelielu gabaliņu. Pēdīgi vīrs pagriezās pret eņģeli un sacīja: "Jā, tagadiņ man jāatzīst, ka eņģeļi tomēr ir. Tomēr jūs neesat gluži tikpat pamatīgi kā mēs." - "Ko tu ar to domā?" vaicāja eņģelis. Vīrs atbildēja: "Kad mēs piegājām pie liela akmens bluķa, man vajadzēja bluķi apiet, bet es ievēroju, ka tu izslīdēji tam tieši cauri. Kad mēs nonācām līdz lielam baļķim, kas bija pārkritis pāri taciņai, man tam bija jārāpjas pāri, bet tu izgāji tam cauri." Eņģeli šī atbilde apmulsināja. Eņģelis atbildēja tā: "Vai tu arī neievēroji, kā mēs gājām pār purvu? Tad cauri miglai izslīdējām mēs abi divi. Tas notika tāpēc, ka mums bija daudz stingrāka konsistence nekā miglai." (...) Gars var izspiesties cauri tērauda durvīm. Nekādas tanku vai bumbu lidmašīnas nespēj sagraut to, kas ir no gara. |
| Saturday, July 21st, 2007 | |
| 12:24 am [zimbabve] |
Kad pilsētā ir tik daudz koku, tad ik dienu šķiet, ka pavasaris būs tūlīt klāt un kādu rītu to pēkšņi būs atnesis silts nakts vējš. Reizēm aukstas lietus gāzes piespiedīs to atkāpties un liksies, ka tas nekad vairs neatgriezīsies un no tavas dzīves būs pazudis vesels gadalaiks. (...) Rudeņos ar skumjām samierinies. Katru gadu tevī kaut kas nomirst, kad kokiem birst lapas un aukstajā ziemas gaismā vējš loka kailos, neaizsargātos zarus. Bet tu zini, ka pavasaris noteikti atnāks, tāpat kā tu zini, ka sasalusī upe atkal atbrīvosies no ledus. Bet, kad aukstie lieti līst bez mitas un nogalina pavasari, šķiet, ka veltīgi aizgājusi bojā jauna dzīvība. Tomēr tais dienās pavasaris beigu beigās vienmēr atnāca, lai gan bija bail, ka tas varētu arī neatnākt. |
| 12:52 am [elfz] |
par skaisto Nepatēmu iešķirbojos visiem literātiem pa vidu, nuipofik sadzertā piektdienā. Ēu, bet ļaudis, rakstiet citātus, tādus kā garākus un tā, lai vismaz interesanti izlasīt. Pret zimbabvi apriori respekts, viņa zin, ko vajag un tā, un vēl daži ķer to sajūtu, lai nepieriebtos; bet vispārīgi, vienu teikumu izspļaut - miniet, bērni, kas šo šedevru izdvesis, pilnīgi nesaista. Nevis tā ka pirmo grāmateli, kas gultasmalā nolikta un pirmajā atšķirtajā lapā pirmo citātu, kas pagadās, ierakstīt. |
| Friday, July 20th, 2007 | |
| 11:04 pm [zimbabve] |
Un patiesi, ir sastopamas tik lielas čūskas, ka tās var aprīt veselu briedi un pārpeldēt okeānu, un briesmīgs ir cenokroka zvērs, kura rumpis ir kā ēzelim un ragi kā kalnu āzim; tam ir lauvas krūteža un rīkle, kājas kā zirgam, taču ar šķeltiem nagiem kā govslopam, mute tik plata, ka sniedzas līdz pat ausīm, balss gandrīz kā cilvēkam, bet zobu vietā vien spēcīgs kožamkauls. |
| 7:15 pm [krii] |
Tam nevajadzētu būt grūti Un decembra spožajā gaismā, kā tas notiek reizi vai divas mūžā, kuru pēc tam var uzskatīt par piepildītu, es atradu tieši to, ko meklēju un kas — par spīti laikmetam un pasaulei — tika dāvāts man, patiešām vienīgi man šai tuksnesīgajā dabas stūri. No olīvām apaugušā foruma atklājās skats uz ciemu lejā. No turienes nenāca ne mazākais troksnis: viegli dūmi cēlās dzidrajā gaisā. Arī jūra klusēja, it kā zaudējusi elpu zem dzirkstošās un aukstās gaismas nemitīgajām šaltīm. Tikai tālu Senuja pusē gailis dziedāja īslaicīgu slavu dienai. Tur, kur stiepās drupas, cik tālu vien skats sniedza, bija redzami tikai apdrupuši akmeņi un vērmeles, koki un lieliskas kolonnas caurspīdīgajā, kristāldzidrajā gaisā. Likās, it kā rīts būtu sastindzis, it kā saule uz neaprēķināmu laika sprīdi būtu apstājusies. Šai gaismā un klusumā palēnām izkusa tumsas un varmācības gadi. Es klausījos sevī un dzirdēju gandrīz jau aizmirstu troksni, it kā mana sensenis apstājusies sirds atkal sāktu lēnām pukstēt. Un tagad modrs es citu pēc cita atkal pazinu tikko jaušamos trokšņus, kas veido klusumu: putnu nepārtrauktās, zemās balsis, jūras vieglās un īsās nopūtas klinšu pakājē, koku trīsas, kolonnu mulso dziesmu, vērmeļu čaboņu, bēgošās ķirzakas. Es to dzirdēju, es ieklausījos arī laimes viļņos, kas uzplūda manī. Man šķita, ka esmu beidzot, kaut vai uz mirkli, atgriezies ostā, un ka šis mirklis vairs nebeigsies. Bet drīz vien saule pakāpās manāmi augstāk pie debesīm. Melnais strazds nosvilpoja īsu prelūdiju, un tūlīt visās malās sāka dziedāt putni ar neaprakstāmu spēku, gavilēm, līksmu nesaskaņu, bezgalīgu sajūsmu. Diena turpināja savu gaitu. Tā mani aiznesīs līdz vakaram. |
| 6:12 pm [penny_lane] |
mēģinājums nr 2 'es liku, lai viņš apsola, ka nepametīs mani. divdesmit reižu viņš deva šo mīlētāja solījumu. tas bija tikpat salkani kā tad, kad es teicu viņam: 'Es tevi saprotu''. (papildināts)vai tas pats autors: 'siena iepretī nomodā esošajam ir psiholoģiska virkne no frīžu šķērsgriezumiem, atmosfēriskām joslām un ģeoloģiskām nejaušībām' |