Es nupat esmu jums parādījis, ka Šekspīrs bija tikpat draņķīgs stāstnieks kā kurš katrs arapaho indiānis.
Tomēr ir viens iemesls, kāpēc mēs atzīstam "Hamletu" par meistardarbu: Šekspīrs mums stāstīja patiesību, un cilvēki ļoti reti stāsta patiesību (..). Patiesība ir tāda, ka mēs ļoti zinām par dzīvi, un mums nemaz nav skaidrs, kas ir labi un kas ir slikti.
Un ja es, nedod Dievs, nomiršu, tad es gribētu doties uz debesīm un pajautāt kādam, kas tur ir pie teikšanas: - Hei, kas tad īsti bija labi un kas - slikti?