Dzīve šo prātojumu gaismā izskatās pēc ieilgušas mūžības, no kuras tomēr iespējams atbrīvoties, bet - caur nāvi. Un nāve šādi kļūtu par sava veida atmošanos, bet atmošanos - uz ko? Šī neziņa tikt izsviestam tukšuma krastos - bez miņas no pilnības un mūžības - mani apturējusi visos pašnāvību plānos. Cilvēks, lai kā viņam klātos, tik ļoti pieķeras pastāvošajam, ka beigās izšķiras par tā nepilnības un sāpīguma - pastāvošā kropluma cēloņa - atbalstīšanu, nevis par šīs fantasmagorijas iznīcināšanu ar paša gribas diktētu rīcību. Nereti, kad esam nonākuši līdz izmisuma robežai, kas mūs šķir no pašnāvības, kad uz savas ādas esam izbaudījuši visa veida ļaunumu un pietuvojušies atzīmei, aiz kuras ļaunais ir nepārvarams - šādā brīdī nereti uzrodas kāds mazumiņš labā, varbūt pavisam niecīgs, iemanto nesamērīgu vērtību un galu galā kļūst izšķirošs. Bailēs, ka varam iegāzties bezdibenī, mēs iekrampējamies šajā niekā kā pirmajā kumšķītī, kas pagadījies uz kraujas malas.