Kad pilsētā ir tik daudz koku, tad ik dienu šķiet, ka pavasaris būs tūlīt klāt un kādu rītu to pēkšņi būs atnesis silts nakts vējš. Reizēm aukstas lietus gāzes piespiedīs to atkāpties un liksies, ka tas nekad vairs neatgriezīsies un no tavas dzīves būs pazudis vesels gadalaiks. (...) Rudeņos ar skumjām samierinies. Katru gadu tevī kaut kas nomirst, kad kokiem birst lapas un aukstajā ziemas gaismā vējš loka kailos, neaizsargātos zarus. Bet tu zini, ka pavasaris noteikti atnāks, tāpat kā tu zini, ka sasalusī upe atkal atbrīvosies no ledus. Bet, kad aukstie lieti līst bez mitas un nogalina pavasari, šķiet, ka veltīgi aizgājusi bojā jauna dzīvība. Tomēr tais dienās pavasaris beigu beigās vienmēr atnāca, lai gan bija bail, ka tas varētu arī neatnākt.