Laiks apstājās. Katru dienu devos pastaigā, līdz pārgurumā kritu vai no kājām. Gar Bronksas krastu devos uz klinšainu krauju austrumos no kotedžas un raudzījos uz zilganā dūmakā tīto Longailendu. Pa šauro taku uzkāpu līdz Krotena aveduktam un aizgāju līdz Haibridžam. Es stāvēju vietā, no kuras bija redzama Ņujorka, un saskatīju tornīšus un smailes, torņus un šķirstus, un karaliskās zāles, un sensenus tempļus un velvētas kāpnes, kuras sargāja elkdievs ar dimanta aci. Es redzēju Virdžiniju. Es redzēju viņu. Es redzēju viņu.

Vēlāk, kad mēness iekļuva kapenēs, frīzes, kas ieskāva sienas pārvērtās par spoku pilsētu, kur dzīvoja visi aizgājēji - tie, kuriem vajadzēja atgriezties. Pilsēta bija neredzamas nāves un dzīvības pilna. Man šķita, ka redzu Henriju, taču es nekur neredzēju Virdžīniju. Es gandrīz redzēju atveramies kādas durvis - tās bija bālākas nekā mēness gaisma. Caur šīm durvīm gluži kā tekoša spokaina upe plūda cilvēki - cilvēku straume, visi, kurus es biju pazinis un kurus nebiju pazinis, un viņi visi smējās, bez skaņas smējās no visas sirds, viņi nesmaidīja, vini nespēja smaidīt. Jo vairāk viņi smējās, jo skaidrāk es sapratu, ka viņi nekad nesmaidīs.