Mūsu klasiķi, paši par sevi, visi kā viens bija kārtīgi ļaudis. Šūberts nespētu nodarīt pāri pat mušai, un Mocarts gan reizumis bija parupjš, bet, no otras puses, viņš bija ļoti jūtīgs cilvēks un nepavisam nebija varmācīgs. Arī Bēthovens tāds nebija. Par spīti savām niknuma lēkmēm. Bēthovens, piemēram, sadauzīja vairākas klavieres. [..] Bēthovens vispār nespēlēja nevienu stīgu instrumentu, tikai klavieres, šodien to labprāt piemirst. Pretstatā Mocartam, kurš gandrīz vienlīdz labi spēlēja vijoli un klavieres. Cik zinu, tad Mocarts vispār ir vienīgais izcilais komponists, kurš spēja nospēlēt tiklab paša klavierkoncertus, kā arī savus vijoļkoncertus. Varbūt vēl Šuberts, ja būtu vajadzība. Ja būtu vajadzība! Viņš tikai nevienu nav uzrakstījis. Un viņš arī nebija virtuozs. Nē, virtuozs Šūberts noteikti nebija. Viņš nebija tāds tips, un arī tīri tehniski nebija. Jūs spējat iztēloties Šūbertu kā virtuozu? Es nespēju. Viņam bija gluži patīkama balss, vairāk gan piemērota vīru ansamblim nekā solo dziedāšanai. Kādu laiku Šūberts ik nedēļu dziedāja kvartetā, starp citu, kopā ar Nestroju. To Jūs, droši vien, nezinājāt. Nestrojs kā basbaritons, un Šūberts kā... bet tas jau neattiecas uz lietu. Tam vairs nav sakara ar problēmu, kuru es attēloju. Man liekas, ka Jūs interesē, kāds bija Šūberta balss reģistrs, tad, lūgtum, Jūs galu galā varat to izlasīt jebkurā biogrāfijā. Man nav Jums tas jāstāsta. Galu galā es neesmu nekāds mūzikas izziņu birojs...