?
- Es nebaidos ne no kā, - es sev čukstēju, lai saņemtu drosmi, taču kājas man ļodzījās un kāda balss manās smadzenēs auroja, lai es taču tur nelienu.
Miroņi neko nevar nodarīt, es noteicu, pārmetu krustu un laidos lejā.
Tur iekšā bija vēsāks.
Miroņa āda bija netīra, apaugusi ar dubļu un sūdu kārtu. Viņš bija pliks. Aptuveni tikpat garš kā es, tikai tievāks. Galīgi izkāmējis, kauli un āda. Ribas izspiedušās. Droši vien viņš bija mana vecuma.

Upd. Grāmatas nosaukums ir ietverts citētajā tekstā.
Upd.2. Ja var ticēt LV grāmatai uz vāka rakstītajam, tiek atzīts par spilgtāko savas tautas (lielas Eiropas tautas) savas paaudzes (apm. vidējos gados šobrīd) rakstnieku.