And now, for something completely different
Hetija apstājās. Jaunais cilvēks arī. Pārdevējas izskatā un stājā bija kaut kas no Žannas d'Arkas, Herkulesa un Jūnas -- Ījaba un Sarkangalvītes lomas viņa bija atmetusi. Pie pēdējā pakāpiena jaunais vīrietis palika stāvam un mulsi ieklepojās. Viņš jutās kritis par upuri laupīšanai, varmācībai, uzbrukumam, konfiskācijai, meslu piedzīšanai, izspiešanai, krāpšanai, viltībai, didelēšanai, lai gan nezināja, kāpēc. Šo sajūtu radīja Hetijas acis. Tajās viņš redzēja karogu ar miroņgalvu un sakrustotiem kauliem uzvijamies masta galā un dūšīgu jūrnieku ar dunci zobiem traucamies pa vantīm un tur pienaglojam to. Bet pagaidām viņš vēl nezināja, ka viņa nestā krava bija tas iemesls, kura dēļ viņu gandrīz nolaida dibenā, pat neuzsākot nekādas sarunas.

-- Lūdzu piedošanu, -- Hetija teica tik saldi, cik vien to atļāva atšķaidītai etiķskābei līdzīgā balss, -- bet vai jūs neatradāt to sīpolu uz trepēm? Papīra kulīte izrādījās caura, un es nupat iznācu to meklēt.