No filosofijas viedokļa (anglo-amerikāņu Mind-Body problēmas ietvaros) parādās interesants jautājums - ja atšķirības ir tikai ap 1% gēnu, ar ko skaidrot šo nesalīdzināmo pārrāvumu starp cilvēku un augstāk attīstītajiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem.

Daniel Dennett pārņem ideju par mēmiem (no kā - uzvārdu neatceros). Labskanīguma pēc gēni un mēmi (genes and memes). Mēmi, vienkāršoti ņemot, ir idejas. Piemēram, viens tāds iedarbīgs mēms ir "Dievs". Mēmi vienmēr tiek realizēti fizikālos nesējos - smadzenēs, grāmatās utt. (ref K.Poppera trīs pasauļu teorija). Taču tie netiek ģenētiski iekodēti.

Vēl mazliet vienkāršojot - cilvēka attīstība notiek eksternāli (t.i. ārēji). Cilvēks attīstās nevis pieaudzējot knābi, nagus vai smadzenes, bet gan radot idejas, kas dzīvo ārpus konkrētā indivīda (bet arī konkrētajos indivīdos iekšā) un nosaka attīstības (vai vismaz izmaiņu) gaitu.

Piemēram, izdomājam mēmu "taisnīgums" un atbilstoši tam pārkārtojam pasauli, pieņemam likumus, ētikas normas utt. It kā abstrakta kategorija, taču ieausta ikdienas praksēs tik dziļi, ka maina visu cilvēces seju.

// enough