garīgā un fiziskā kroplība... :(
šodien braucu uz mājām un kopā ar mani autobusā brauca viens sens klasesbiedrs ar iedzimtiem kustību traucējumiem... skolā viņš izpildīja āksta lomu... nav taču nekā patīkamāka, kā paņirgāties par invalīdu, kuram varētu būt arī viegla garīgā atpalicība, kaut gan par pēdējo neesmu pilnībā pārliecināts... cilvēkam ir jāpievērš citu uzmanība un ja par viņu smejas, viņš smejas tiem līdzi, neapzinoties vai apzinoties, ka smejas par viņa kroplību, par to, ka viņam nekad nebūs labu draugu, nekad nebūs sievietes, nebūs iespējas dabūt normālu darbu.... par šādām lietām smejas vidusskolnieki... varbūt smejas, jo baidās, ka tas pats varēja notikt arī ar viņiem... smiekli taču ir tik lieliska aizsardzības darbība... pasmejas par cilvēku, ka viņš iecienījis pornogrāfiju un kompjūterspēles... gandrīz visi tajā laikā mūsu skolā bija aizrāvušies ar lētu porno un spēlītēm, bet smējās tikai par Daini, jo viņš taču ir savādāks par mums... kāda jēga viņam skatīties porno, ja pašam nekad nebūs sievietes? tas bija jautājums, kuru kādrei man uzdeva man viens cilvēks... nežēlīgi... bet nu jaunieši un sevišķi - bērni ir vispār nežēlīgi radījumi... līdzcietība tiem ir sveša... ja vien paši nav tādi paši izstumtie.... :(

viņš apautājās, kur es mācos, kā iet mācībās... pastāstīja, ka pats mācās koledžā un ka palicis pēdējais gads... viņš runāja ar mani, bet cilvēki, kas stāvēja apkārt autoostā rādīja uz mums ar pirkstiem un sačukstējās... sevišķi, jau padzīvojušas sievietes, kurām jau vislabāk būtu jāsaprot cilvēka nelaime... viņš stāstīja, ka nespēj atrast darbu... man palika viņa žēl, jo es pēkšņi sapratu, ka es pats, ja būtu uzņēmuma vadītājs, diez vai ņemtu darbā šādu cilvēku... kāda nākotne viņam spīd? ģimenē bez tēva, ar skolotāju māti un brāli, kas mācās augstskolā un nestrādā... arī savulaik manu klasesbiedru...