bulšitu runā. pašam tev tā vajadzētu izdarīt, uzskatu, ka no tādiem cilvēkiem kā tu ir lielāks ļaunums nekā no invalīdiem.

ilgāku laiku esmu gulējusi pa slimnīcām un sanatorijām, kur šādi cilvēki ir vairākumā, nevis izņēmums. un es jums saku: bulšitu jūs gvelžat. ja cilvēkam ir vēlēšanās, gan darbu, gan dzīvi, gan sievieti viņš atrod.viņiem ir pilnīgi sava sabiedrība izveidojusies, savi tusi, savas čupošanās, sava salaišana. piem. Vaivaru sanatorijā katru vakaru manai istabai garām skaļi ņirgdama joņoja kompānija: džeks ar repera cepurīti invalīda ratiņos (kādus trikus šis taisīja!), kuru stūma kuprītis repera biksēs, līdzi uz kruķiem skrēja džeks, kam bija 20gadīga cilvēka augšdaļa un 4gadīga bērna kājas. vēl tur bija meitene ar smagu skoliozi, smuka, strādāja liepājā maizes ceptuvē, kuras džeks bija piekalts invalīda ratiņiem, viņa visu laiku sēdēja viņam klēpī un viņš viņai spēlēja ģitāru.
un vēl tur bija džeks, kas pa šmigai D-pilī bija aplējis sev benzīnu un aizdezinājies. pēc 2 gadu ārstēšanas viņš vēl ar vien tikpa kā neredzēja, viņam bija nodegusi viena galvas ādas puse un auss (viņš nēsāja panamku slīpi uzliktu), vienā kājā viņam bija nedzīstoša čūlojoša apdeguma brūce līdz kaulam, tā ka viņš vispār nevarēja paiet. Viņam bija 24 gadi, bet sejā no visa pārdzīvotā TĀDAS ēnas ka izskatījās uz 35. un viņam uzmācās māsiņa, vairākus vakarus, televizora istabā, piedāvāja pārgulēt. simpātisks džeks vēl arvien tomēr bija. taisījās iet mācīties par programmētāju invalīdu mācību centrā Dubultos vai Bulduros, kur nu viņš ir. Un vēl tur bija džeks, kas STRĀDĀJA par programmētāju no portatīvā datora, bibliotēkā, kas bija lauzis mugurkaulu un nekad vairs nestaigās.
hū. ko es gribēju teikt. viņiem visiem būs normālas dzīves, jo viņi grib dzīvot.