 |
 |
prtg | |
 |
 |
 |
 |
Pēc izmešanās smalkajās Floridas smiltīs, atrodu tās dažādās vietās, piemēram, ausīs. Ūdens bija pavēss, bet ciešami, ap 20C, vējā braši drebēja dzeltenais karogs. Krasta dibena reljefs bija pateicīgi lēzens, braukājos ar viļņiem, pēc katra garā nobrauciena cīnoties, lai tiktu atpakaļ plīšanas zonā. Glābējs koši sarkanā flīsa jakā, iznācis no tornīša, izskatījās nedaudz nervozs, bet neko neteica.
Tags: ceļo
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |


 |
lennay | |
 |
 |
 |
 |
čau, mīlīši. sen nav būts senaizmirstajā cibā, bet gribas tomēr drusku pasēdēt uz penzonāru soliņa, pagremdēties tālās atmiņās un papļāpāt par vēsturi. kad cibā plaši atspoguļotajos manila taims laikos braucu šurp ciemā, plato laika nogriežņu un attāluma dēļ bija lieliski redzamas vietējo (sāku rakstīt "mūsējo" bet, kā arī kaunīgi atļaušos sev nozagt iekavas) krievu attieksmes izmaiņas. pirmajos ciemosbraucienos viņi pārsvarā lieliski un bez manāmas nepatikas runāja latviski, bet tad pēkšņi KAUT kas mainījās - sākās masu tusiņi pie uzvaras parka, častuškas, kara veterānu medāļu izrādīšana, grūstīšanās, agresija, bravūra, Jaungada salūts plkst. 23.00, kaujinieciska krievu skolu aizstāvēšana un, protams, vairs nerunāšana latviski - Latvija pēkšņi vairs nebija normāla vieta, kur dzīvot. Tiešām prieks par krietnajiem Latvijas krieviem, kuri pēkšņi nāca pie prāta.
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |






 |
aborigens | |
 |
 |
 |
 |
"Kārkls ir kārkls, kārklu neviens nespēj uzveikt. Latgola ir klūgu stāsts, domā Jezups, tālāk braukdams. Jo kur vienu stumbru vējš izgāž, tur septiņas atvases ataug, bet lapas - smalkas un greznas. Ja Vidzeme viņa iztēlē līdzinās ozolam, kas, cietiem zaru pirkstiem vienlīdz spēcīgi ieķēries mālā un debesīs, slēpjas brikšņainās Gaujas gravās, ja Kūrzeme ir mastu priede, kas kailām saknēm rāpjas visaugstākajā kāpā, lai kā apburta raudzītos jūras zilā augstumā, bet stumbrs tai tik biezi noklāts ar medainas mizas šķēpelēm, ka arī ļaunāko no ļaunumiem - uguni - tā nicina, ja Zemgale ir ziedoša liepa, kas sēd līdzenuma vidū vai sirmas viensētas pagalmā un tur savos matos rūcošu bišu vaiņuku, līdzinādamās mātei ar baltu lakatiņu galvā, maizi klēpī un simtiem pasaku un stāstu uz mēles, tad Latgola nav nekas viens, tā allaž un mūžam ir bijusi daudz - dzeraunēs, solās, saimēs. Te pat uzvārds nav katram savs, bet veselam ciemam viens, jo visi vīri tajā ciemā ir viena tēva dēli un visiem dēliem zeme dalīta vienlīdzīgās šņorēs, sapīta kā no lūkiem. Klūgu pinumus viegli lietot - tos var mazgāt un žāvēt, tos var atjaunot, bojātās vietas izņemot un aizpinot ar citām. No klūgām vēl aizvien darina šūpuļus un gaisa balonu grozus, jo lūki ir viegli kā putnu kauli ar gaisu serdē un atļauj viegli būt, viegli pieliekties, viegli pārlaist nelaimi un neražu. Klūgas ir lokanas un greznas kā latgaliešu prāti, klūgas var nokapāt, bet nevar iznīcināt. Tās stāda tad, kad grib iztīrīt kādu aizindētu, mirušu zemi."
/ Klūgu mūks, Inga Ābele
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

|
 |
|
 |