Pokera stasti: Es un veiksmigais arabs
Man bija bijis grūts periods tīri finansiāli. Naudas it kā nebija, tadel pokeri spēlēt jau arī it kā nevajadzēja, bet vilinājums bija pārāk liels - it īpaši ņemot vērā, ka biju izlēmis kādu ilgāku laiku nelietot alkoholu. Nemaz. Un tieši parmērīgā dzeršana bieži vien apēda to pelņu, ko pie pokera galdiem uzvarēju skaidrā prātā būdams.

Aizgāju uz savu pokera klubu, Sviten. Kā jau minēju, man ar finansēm bija pavisam švaki, tadel nebija daudz naudiņas līdzi - ja pareizi atceros, ierados ar kādām 2000 zviedru kronām kabatā (toreiz latos aptuveni 160). Bija piektdienas vakars un visas vietas pie galdiem bija aizņemtas. Es pierakstījos rindā un gaidīju, papļāpāju ar īpašniekiem, aprunājos ar kādu paziņu un uzspēleju bakgamonu. Tādā ziņā jau Sviten bija dikti jauka vieta, jo vienalga kurā laikā tu tur ieradies, tu vienmēr satiki kādu draugu vai paziņu, un arī ja tu pats netaisījies spēlēt pokeri, vienmēr varēja patīkami pasēdēt, ar kādu parunāties, uzspēlēt kadu galda spēli un nosist laiku.

Tā nu es sēdēju un gaidīju savu kārtu. Ik pa brīdim atnāca kāds, kas pasūdzējās par vienu konkrētu arābu izcelsmes cilvēku, kuram bija baigi paveicies. Te vienam bija trīs kalpi pret zemāku pāri, te kāds cits zaudēja ar trepīti pret diviem pāriem un tā tālāk. Es nenoliegšu, ka es ļoti cerēju, ka es nonākšu pie tā paša galda, kā šis veiksmpilnais arābs.

"Kā kādam cilvēkam var tā laimēties? Man bija divi dūži, es pāugstināju lidz 320, un viņš gāja līdzi ar astoņi-divi dažādās krāsās, un...", kāds kārtējais nelaimīgais stāstija vienanaldzigajam bārmenim.
Neilgi pēc tam manu vārdu nosauca. Es samainīju savas 2000 kronas zetonos un apsēdos man ieradita vieta. Vieta izrādījās perfekta - pie arāba galda, tieši aiz viņa.

Viņam tiešām bija kaudze žetonu. Pāri 10000 noteikti, droši vien tuvu pie 15000. Ņemot vērā, ka sākuma iemaksas (blinds) bija 10/10, viņam bija daudz čipu. Ļoti daudz. Jāpiebilst gan ir, ka sjajā pokera klubā spēle standartā bija ļoti agresīva, un cilvēki bieži vien apsēdās pie galda ar ne mazāk kā 2-3000. Pirms pirmajām trijām kārtīm (flopa), bieži vien standartā kāds pacēla uz 80-100.

Pārējie spēlētāji nelikās īpaši atbaidoši. Bija daži nezināmi un daži zināmi, bet pārāk pasīvi un tāpēc arī viegli nolasāmi. Es skaidri zināju, ka mans mērķis ir apspēlēt veiksmīgu arābu un īpaši neiesaistīties ar pārējiem. Kādas pāris rokas novēroju spēles gaitu, arābs solīja un gāja līdzi ar praktiski jebkādām kārtīm un pārējiem bija sķietami grūti tikt ar to galā - laikam arāba veiksme bija viņus iebaidījusi.

Es vienmēr esmu spējis pie galda atslēgt domas par naudu, kad esmu apsēdies pie galda. Arī tajos brīžos, kad esmu zinājis, ka ja es pakāšu to, kas man ir uz galda, man nebūs nauda apmaksāt rēkiņus. Tas arī, manuprāt, ir vienīgais veids, kā var spēlēt - kad nauda ir uz galda, tā nauda ir līdzēklis, ar kuru iegūt citu spēlētāju čipus, tādēļ jādomā ir tikai kā optimāli spēlēt, nevis to, ka potā šobrīd atrodas summa, kas pārsniedz tavu mēnešalgu. Ja zaudē, tad pašpārmetumi un drūmās domas nāk pēc tam, bet ne tajā brīdī, kad tu spēlē.

Tas tā. Es no sākuma zaudēju pāris sīkus potus, tad kādu vidēji lielu uzvarēju, un tikai pēc kādas stundas nāca pirmā lielā sadursme ar arābu. Daži spēlētāji nometās, kāds gāja līdzi, arābs pāaugstināja līdz 80. Es paskatos savās kārtīs un redzu 88. Ņemot vērā arāba tendences nemesties nost pirms flopa un arī pēc flopa iet līdzi ar visai sūdīgām kārtīm, es izvēlējos izolēt ar domu, ka man pēc flopa, iespējams, nāksies pieņemt smagu lēmumu, ja būs kāda kārts virs 8. Bet uz to es biju gatavs, kad pāaugstināju līdz 250. Kā gaidīju, visi pārējie nometa savas kārtis, bet arābs, protams, to nedarīja.

Flops bija kā medusmaize. 872 dažādās krāsās. Potā bija tuvu pie 600, man bija mazliet zem 2000. Arābs uz mani paskatījās un solīja 500. Es pārdomāju savu rīcību - ja vinš blefo, es varbūt varu vairāk nopelnīt, ja es tikai eju līdzi, nevis pāugstinu. Bet vinš tomēr bija spējīgs neblefot vairākas reizes pēc kārtas, un ja es tikai eju līdzi, vinš varbūt tomēr nodomās, ka man kaut kas ir un metīsies nost. Vēl pie tam, vinš bija īsti azartistiskais tips, kuram patīk jau pēc flopa ielikt visu naudu vidū, nevis spēlēt tālāk. Tāpēc, pēc kādas minūtes, es pateicu "all-in".

Dīlere saskaitīja manus zetonus, kopā sanāca 1890, tātad arābam vēl bija jāliek 1390. Vinš uz mani skatās, kaut ko prasa, es tikai pasmaidu. Vinš pieceļas kājās. Es ar smaidu uz lūpām saku, "vecīt, ja Tu celies kājās, tad arī es to darīšu". Tēloju pārmērīgu drosmi ar cerību, ka vinš to interpretēs kā vājību, un jāsaka, ka man tas tīri labi izdevās, jo pusminūti vēlāk vinš paziņoja, ka ies līdzi. Čipi tika saskaitīti, ceturtā kārts atklāta - četrinieks. Mēs abi sēžam klusi. Piektā kārts - četrinieks.

Arābs to ierāugot pieceļas kājās, bļauj "yes!" un parāda savas kārtis. Es jau bezmaz vai sabruku, jo iedomājos, ka viņam ir 44 un ka viņam ir izdevies neiespējamais, bet tad paskatos uz viņa roku un redzu, ka viņam ir tikai viens četrinieks. Otra kārts bija septītnieks, un kā jau jebkurš pokera spēlētājs zina,
77744 ir sliktāks full house par 88844. Es vinnēju šo salīdzinoši lielo potu un jutu, ka nu tikai sāksies, ka nu es pa īstam varu apdraudēt arābu.

Tā kā pārējais galds joprojām bija iebaidīts, es turpināju spēlēt ļoti agresīvi. Tādā veidā man izdevās vinnēt vairākus mazākus potus, un pirms nakamās lielās sadursmes ar arābu, man jau bija kādi 7000. Viņam joprojām bija vairāk, bet tikai nedaudz - ja pareizi atceros, ap 9000. Šoreiz spēlētājs, kas sēdēja pēc pēc otrā blinda, bija dubultojis iemaksu pirms kārtis izdalīja (live straddle). Kāds gāja līdzi, arābs pacēla lidz 200. Es paskatos savās kārtīs un ko es redzu, ja ne divus melnus dūžus? Es neko daudz nedomāju, bet uzliku 800 - atkal visi nometās, bet arābs gāja līdzi. Nu jau pots bija reāli uzblīvēts - gandrīz 2000 vidū pirms flopa.

Pēc flopa es uzreiz sapratu, ka ja arābs gribēs, spēle būs par visu banku. 973, divi kāravi. Normālos apstākļos šī būtu ļoti grūti spēlējama roka, bet šajos un pret šo pretinieku, pavisam viegli spēlējama. Ja viņam būs laimējies un vinš būs trāpījis kaut ko labu, tad nāksies atvadīties no naudiņas un sarūgtinātam braukt mājās. Ņemot vērā flopa tekstūru, gribēju arī visu naudu dabūt iekšā jau uzreiz, jo neviena kārts man tā īsti palīdzēt nevar, tikai sarezģīt lēmuma pieņemšanas procesus.


Arābs sola, 1300. Es domāju - tēlot pārdrošu, tēlot lēnīgu, vispār netēlot? Pēc kādas minūtes apdomāšanās pateicu liktenīgos vārdus - "all-in". Tagad arābs sāka domāt. Sāka man prasīt, vai man atkal trīs vienādi, vai man kaut kas baigi labs gadījies? Es izvēlejos klusēt un skatīties galda vidū. Vinš domāja un domāja, un es sapratu, ka mani dūži ir labāka roka, vismaz pašreiz. Ja viņam būtu kaut kas, kas tos dūžus sit, viņš jau sen būtu gājis līdzi. Pēc vairākām minūtēm vinš tomēr paziņo, ka nemetīsies nost. Šoreiz mēs sarunājām kārtis uzreiz atklāt.

Es atviegloti atelpoju, kad redzēju, ka vinš parāda 98. Fiksi izrēķināju, ka esmu aptuveni 70-procentīgs favorīts. Dīleris atver ceturto kārti. Desmitnieks. Sasodīts, vai tiešām tas tā notiks? Vai tiešām viņa veiksme turpināsies, vai tiešām viņš atradīs vienu no retajām kārtīm, kas mani pārspētu? Dīlere lēnām atver pēdējo karti. Redzu - bilde. Paspēju jau saskumt, jo biju pārliecināts, ka būs kalps. Kārts tiek pilnība apgriezta. Skatos - karalis. Dīlere saskaita naudu un man iedod aptuveni 14000 kronu verto potu.

Redzu, ka arābs ir manāmi saskumis. "Tā gadās, tas ir pokers", es piesardzīgi saku. "Jā, jā, zinu", seko viņa īsā atbilde. Tā kā viņam tomēr vēl bija 2000, ar ko spēlēt, negribēju, lai vinš priekšlaicīgi pamet galdu. Būdams džentlmenis arī uzvarā, piedāvājos viņam izmaksāt viskiju. Vinš piekrīt, es par kādām 100 kronām nopērku kādu singelmaltu. Drīz pēc tam arābs bankrotē, un kādu pusstundu pēc viņa arī es atstāju galdu, kādas 13000 kronas bagātāks.

Es tātad vienā vakarā biju vinnējis vairāk naudu, nekā es vienā mēnesī savā toreizējā darbā nopelnīju.