bezgalīgais stāsts

casiopea:
Pretstatā ielai bārā ir žilbinoši spoža gaisma.

-    “Ielej man glāzi Simbiotu sulas “, es uzsaucu bārmenei ,” un piemet klāt kādu kaltētu gūpiju.”
Blakus man sēž aptuveni mana vecuma Sirseņveidīgais. Es iedomājos par Raisu. Vajadzēja viņu ņemt pretim tādu kāds viņš bija. Sūds par tām kājām, mūsdienās to varēja nokārtot stundas laikā. Nu varbūt viņš nelektu tik braši kā agrāk, bet tas tomēr būtu Raiss.

-    “SASODĪTA neapdomība,” es nevilšus nošņācos balsī.

Sirseņveidīgais uz mani šķībi , pat pārmetoši paskatās.

-    “Neskaties tā, ja negribi pa smeceri,” es viņam uzsaucu ,”ja tu būtu pametis draugu nelaimē pūstu tāpat.”

Patiesību sakot Raiss nebija mans draugs, bet lai iegūtu kaut vienu Elodejas Kristālu man Raiss bija vajadzīgs. Bija bijis vajadzīgs. Bet jo skaidrāk es sapratu cik stulbi bija viņu tur atstāt, jo vairāk man sāka šķist ka viņš ir bijis mans draugs.
Pie Pitona atgriezties vairs nebija iespējams. Neviens mani atpakaļ tur nelaistu pat ar somu līdz malām pilnu ar krašeriem.

-“Cik augstu tu vari uzlekt?” Es mēģināju uzsākt sarunu ar sirseni.
-“Necik.” Viņš pārsēdās pāris vietas tālāk.

Bārmene caur pieri lūrēja uz mani, es biju netīrs un saulē apdedzis. Viņai droši vien šķita ka aiziešu nesamaksājis.
Es atvēru somu un izņēmu 1 krašeri. Uzliku to uz letes un izgāju ārā. Sirseņveidīgais uzmeta skatu uz letes atstātajam krašerim un man sekoja.

ps.zinu ka vārdu par daudz, bet ņemot vērā, ka neviens nav šeit rakstijis jau gadu ceru ka man tiks piedots.

redz:

No šīm pēkšņajām dusmām es atceros kādu notikumu.

"Es esmu nācis runāt ar Pitonu," noteicu vienam no viņa rokaspuišiem. Viņš uzreiz kaut ko noteica, bet nesadzirdēju, jo biju aizdomājies ar to, ko Pitonam teikšu. Mani pavadīja līdz kādai istabai un teica: "Gaidi."
Pēc mirkļa ienāca pats Pitons un apsēdās savā krēslā.
 "Lūdzu, sēdies," noteica Pitons. "Zin, es jau jutu, ka tu atnāksi."
"Maita," nodomāju. Apsēdos un teicu: "Man vajag viņu atpakaļ."
"Ko ta nu tā uzreiz? Varbūt vēlies kaut ko dzeramu?"
"Neesmu šeit, lai dzertu. Tātad?"
"Ko tu man vari piedāvāt?"
Uzliku uz galda somu, atvēru un teicu: "75 krašeri."
"Nāc," un ieveda mani blakusistabā. Uz zemes gulēja Raiss ar aizsietu muti. Viņi viņam bija noņēmuši kājas.
"Tā bija pašaizstāvība," Pitons nosmēja.
Izgāju no istabas, paņēmu somu un devos prom.

Tā bija viena no lielākajām kļūdām, ko esmu savā mūžā izdarījis.
Esam nonākuši pie bāra.

iekodeets:
pajaat!
... kas maksā tas pasūta mūziku! Iešu un izšķaidīšu taos augstprātīgos vergturus, sabradāšu viņu pusdzīvos ķermeņus, gūsšu baudu no katra sitiena, spēriena no katra bļāviena, pāroshanās instinktus arī varētu apmierināt... tāteikt apvienošu patīkamo ar lietderīgo.
"Labs ir`," es saku "dodamies un daram kas vīriem jādara!"
Izslejos, paceļu zodu un nostaajos saviem "draugim" līdzās, ieturu pauzi un sāku lēnām iet uz priekšu, kaujas saucieniem uz lūpā,m viņi man seko.
...Es iztēlojos sevi kā Milzi, man solis satricina zemi, mana bals noliec koku galotnes pie zemes, ar vienu rokas vēzienu es spēju nogāzt no kājām 10 vīrus!
Mani pārņem patīkamas trīsas domaas lecot paari bezdibenjiem... kad realitāte iejaucas maāas fantaazijaas es savas fantāzijas pielāgoju realitātei... nu jau es vairs neesmu milzis mans augums sniedzas tikai līdz manu "draugu" ceļiem, bet man vienalga ir pārcilvēcīgs spēks, ar acu skatienu vien, speeju izbadeejušamies vilkam atkāpties no tiko nomedītas aitas!

phoenix:
hmm. es biju tik samulsis par netieši izteikto piedāvājumu, ka nevilšus pakasīju pakausi un pacēlu acis uz augšu. Pēc sena paraduma zvaigžnotās debesis manī ieviesa mieru. Visus grūtos vai sarežģītos lēmumus mēdzu pieņemt, apsverot visus par un pret, guļot šūpuļtīklā un, kā citi cilvēki fonā klausās radio, tā es pētīju debesis. Tikai šoreiz tas laikam nebūs iespējams. Debesīs zvaigžņu nebija. Arī dienasgaisma nebija spodra un dzidra. Tāpēc laikam biju pieņēmis, ka ir nakts. Bet arī nakts tā nebija. Aizdomīgi pašķielēju uz K. un B. Par Dz. varēju neuztraukties, tas mūždien tāds pamuļķāks līdzskrējējs bijis. Vai tiešām es atkal atrodos izmēģinājumstacijā? Štrunts par šo faktu, bet neviens no trijotnes taču nezināja, ka viss notiekošais ir ar citu mērķi, nekā viņi spēj iedomāties. Un es jau cerēju, ka būšu ticis pakāpi augstāk! Naivulis, es! Un tagad vēl jātur mēle aiz zobiem. PAGA! Kāpēc tad es esmu te: sods vai uzdevums?

elgundo:
Un tad mans vecais cīņu biedrs sāka stāstīt-Atceries to konservu ražotni?
-Jā, tā kas ražoja to garšīgo bifstrogonova sacepumu bundžiņās.Kas tad ir?
Viņš skumji iesmējās- Bifstrogonovu! Tagad tā ir izputējusi, un tur darbojās bārs "Zelta Kājiņa".-
-Tas jau labi!-Man patika skaistas kājiņas, kuru sākums iesniedzās teju vai Galatktikas centrā.
- Kas labi?!Pārāk ilgi esi bijis projām. Ja ar konservu rūpnīcu varēja vēl sarunāt, tad šitie mirlas par ''jumtu" netaisās maksāt, lai savu bordeli ietaisījuši mūsu rajonā!-
Un te nu es sapratu, ka netiešā, bet ļoti saprotamā veidā tika pateikts, ka man kā agrāk būs jāpiedalās ar senajiem čomiem šī uteņa izpurināšanā. To viņi gaidīja. Bet vai man, kas pēc ilgiem prombūtnes gadiem būtu jātsaucas uz šo aicinājumu, it sevišķi tad, kad esmu jau kļuvis par Galaktikas Gaismas Reindžeri?

iekodeets:
Trīs saulē iedeguši, puskaili un, kaa varēja saprast, arī nepārāk labi ēdushi stāvi, skaumpuši zem prāviem linu maisiem sarunā iegrumuši, pat nemana manu tuvošanos. Man uzmanība tiek pievērsta tikai tad, kad es nostājos blakus. trīs apmulsušu acu pāri manī verās, liekas ka viņi nespēj noticeet tam ko redz, drīz mulsumu nomaina satraukums un prieks.
- mums likās ka tevi vairs neredzēsim, pēc...
- ai, Red, gribeejās gan, ne? - pārtraucu savu seno cīnju biedru pusvārdā un ātri nozheeloju - man nāvīgi gribas zināt kas Tieši bija noticis...

neziniitis:
Atgādinājums un aicinājums visiem - rakstiet! ;)

Es ātri aizslēpjos aiz apgāztā augļu stenda. Dzirdamas balsis, tās savā starpā kaut ko runā un strīdas. Pamazām slēpdamies aiz māju stūriem tuvojos balsīm. Viena no tām liekas sasodīti pazīstama.
- Vajadzēja ņemt spoguļus! Caurspīdīgajam stiklam vērtība jau ir krietni kritusies!
- Mums teica, lai ņemam stiklu, nevis spoguļus.
- Bet varētu mēs atdot viņai stiklus un spoguļus paši notirgot.
- Un kā tu viņai paskaidrosi no kurienes tev kāda nauda uzradusies?
- Nu nav tač viņai jāsaka!
- Viņai spiegi ir visās malās! Nav iespējams taču neko noslēpt!
- Apklustiet jūs abi, te kāds ir! - atskan vēl trešā balss, un šo es jau pilnīgi noteikti pazīstu.
Nu jau mierīgi pametu slēptuvi un eju sasveicināties.

cannibalsmith:
Zenītā esošā saule dāsni izgaismo ielu, radot staru kūļus vietās, kur ēna mijas ar gaismu. Gluži kā pieputējušā istabā. Jā, klusums, starp citu. Tas ir tāpēc, ka pilsēta ir pilnīgi tukša. Nav pat putnu vai siseņu, kas parasti piepilda karsto vasaras gaisu ar tai raksturīgajām skaņām. Ielas pilda dažādas pamestas lietas: rati, grozi, mucas, kastes... un dažs labs augļu stends ar, nu jau ne tikai sapuvušiem, bet arī izkaltušiem, augļiem. Šī un daudzas citas pilsētas tagad stāv pilnīgi tukšas. Un tas viss dēļ-
- Klang! - Manu domu vilcienu pārtrauc troksnis un tam sekojoši steidzīgi, attālinošies soļi.

neziniitis:
(Paldies par visiem ieteikumiem - gan par tiem, kurus ņēmu vērā, gan par tiem, kurus neņēmu vērā. Bija noderīgi. Ir notikušas izmaiņas noteikumos par teksta garumu un vēl šādiem tādiem sīkumiem, skatīt jūzerinfo.)

Es fiksi uzlecu kājās gatavs aizsargāties, taču neredzu ne nieka - pie gaismas nepieradušās acis liekas aklas. Ieklausos, joprojām ne mazākā troksnīša. Pamazām acis atkal pierod pie gaismas. Uzmanīgi paņemu loku, ja tomēr nākas aizsargāties, taču pašlaik nekādas briesmas nav manāmas. Tagad redzu jau pavisam skaidri, pavisam parasta tukša telpa bez logiem. Durvis stāv vaļā, un apdullinošais klusums reizē ar siltumu un gaismu piepilda telpu.
- Dīvaini,- es klusi un piesardzīgi nomurminu.
Vēl mirkli apskatu tukšo telpu. Pilnīgs tukšums, tik vienā malā vēl bultas mētājas. Maitas, bultas ta vismaz nebūtu salauzuši. Nometu blakus arī salauzto loku. Somas nav, ziņojuma nav, ieroču nav. Esmu tikai es, ārpasaules apdullinošais klusums un dīvainās durvis. Nospriežu, ka durvīs vienkārši bijis kāds laika mehānisms, nogalināt mani nevajadzēja, tikai nedaudz aizkavēt. Vēl mirkli kavējos, nekad nav paticis ārpasaules klusums, bet tagad tas šķiet vēl kaitinošāks. Bet neko darīt, nedaudz vilcinoties, bet apņēmīgi speru soli klusajā ārpasaulē.


(Uzskatei - šitik ir tieši 150 vārdu. Nācās nograizīt vienu vārdu, lai iekļautos noteikumos. :D Aicināti visi interesanti rakstīt tālāk! ;) )

bunga:

Nolādēts! Loks pārlauzts uz pusēm, cerams, ka somu nebūs apskādējuši. Ja es to ziņu nenodošu laicīgi…. Jātiek ārā pēc iespējas ātrāk! Lai tik kāds pamēģina stāties ceļā, dzīvību neatņemšu pirmo reizi. (varonis apsēžas) Bet kas varētu būt mani ienaidnieki, kas gan vēl gribētu mani nolaupīt? Veco Pitonu ar viņa nožēlojamo bandu taču esam pamatīgi apskādējuši, viņi vairs nav vērā ņemami pretinieki. (telpā ieplūst silta dienasgaisma, nav dzirdams ne mazākais troksnītis)

neziniitis:
Pataustos sev apkārt. Ar tausti nav nosakāms, cik lielā telpā atrodos, bet bļaustīties galīgi negribas, kas to lai zin, starp kādiem mošķiem atrodos. Galvā sāk pazust migla, un parādās pirmās atmiņas, bet tas tagad nav svarīgi. Svarīgi ir noskaidrot, kur esmu. Pataustos atkal apkārt. Tikai ciets pamats, laikam no akmens veidots. Sāku aptaustīt arvien lielāku teritoriju sev apkārt, beidzot atrodu savu loku un bultas, zināju, ka tās ir kaut kur tuvumā.

cannibalsmith:
(Cik garus posmus rakstīt? Pieņemsim, ka galvenais varonis ir humanoīds. Ir svarīgi piezīmēt, ka sākotnējie posmi noteiks kas un kāds, un kur ir varonis. Choose wisely! ;) )

Esmu gulējis uz cietas pamatnes. Pieraušos sēdus. Visapkārt tumšs un vēss. Valda pilnīgs klusums - varu dzirdēt savu elpu un sirdspukstus. Kur es esmu? Kā es šeit nonācu? Kas es esmu? Galvā tāds pats tukšums un tumsa kā visapkārt.

neziniitis:

Pamostas tumšā vietā.

Kas, kur, kāpēc, kā, kādā veidā pamostas jāizdomā nākamajam rakstītājam (nav obligāti jāatbild uz visiem šiem jautājumiem). Tad vēl nākamais turpina stāstu. (utt)

Lieciet savai izdomai sarosīties!