bezgalīgais stāsts

casiopea:
Pretstatā ielai bārā ir žilbinoši spoža gaisma.

-    “Ielej man glāzi Simbiotu sulas “, es uzsaucu bārmenei ,” un piemet klāt kādu kaltētu gūpiju.”
Blakus man sēž aptuveni mana vecuma Sirseņveidīgais. Es iedomājos par Raisu. Vajadzēja viņu ņemt pretim tādu kāds viņš bija. Sūds par tām kājām, mūsdienās to varēja nokārtot stundas laikā. Nu varbūt viņš nelektu tik braši kā agrāk, bet tas tomēr būtu Raiss.

-    “SASODĪTA neapdomība,” es nevilšus nošņācos balsī.

Sirseņveidīgais uz mani šķībi , pat pārmetoši paskatās.

-    “Neskaties tā, ja negribi pa smeceri,” es viņam uzsaucu ,”ja tu būtu pametis draugu nelaimē pūstu tāpat.”

Patiesību sakot Raiss nebija mans draugs, bet lai iegūtu kaut vienu Elodejas Kristālu man Raiss bija vajadzīgs. Bija bijis vajadzīgs. Bet jo skaidrāk es sapratu cik stulbi bija viņu tur atstāt, jo vairāk man sāka šķist ka viņš ir bijis mans draugs.
Pie Pitona atgriezties vairs nebija iespējams. Neviens mani atpakaļ tur nelaistu pat ar somu līdz malām pilnu ar krašeriem.

-“Cik augstu tu vari uzlekt?” Es mēģināju uzsākt sarunu ar sirseni.
-“Necik.” Viņš pārsēdās pāris vietas tālāk.

Bārmene caur pieri lūrēja uz mani, es biju netīrs un saulē apdedzis. Viņai droši vien šķita ka aiziešu nesamaksājis.
Es atvēru somu un izņēmu 1 krašeri. Uzliku to uz letes un izgāju ārā. Sirseņveidīgais uzmeta skatu uz letes atstātajam krašerim un man sekoja.

ps.zinu ka vārdu par daudz, bet ņemot vērā, ka neviens nav šeit rakstijis jau gadu ceru ka man tiks piedots.