bezgalīgais stāsts

phoenix posted in bezgaliigais:

hmm. es biju tik samulsis par netieši izteikto piedāvājumu, ka nevilšus pakasīju pakausi un pacēlu acis uz augšu. Pēc sena paraduma zvaigžnotās debesis manī ieviesa mieru. Visus grūtos vai sarežģītos lēmumus mēdzu pieņemt, apsverot visus par un pret, guļot šūpuļtīklā un, kā citi cilvēki fonā klausās radio, tā es pētīju debesis. Tikai šoreiz tas laikam nebūs iespējams. Debesīs zvaigžņu nebija. Arī dienasgaisma nebija spodra un dzidra. Tāpēc laikam biju pieņēmis, ka ir nakts. Bet arī nakts tā nebija. Aizdomīgi pašķielēju uz K. un B. Par Dz. varēju neuztraukties, tas mūždien tāds pamuļķāks līdzskrējējs bijis. Vai tiešām es atkal atrodos izmēģinājumstacijā? Štrunts par šo faktu, bet neviens no trijotnes taču nezināja, ka viss notiekošais ir ar citu mērķi, nekā viņi spēj iedomāties. Un es jau cerēju, ka būšu ticis pakāpi augstāk! Naivulis, es! Un tagad vēl jātur mēle aiz zobiem. PAGA! Kāpēc tad es esmu te: sods vai uzdevums?